"Žēlīgā debess, viņš taču piedzims bez ķermeņa!" iesaucās lielākie energoni, kad viens no viņiem kā spoža krītošā zvaigzne neprātīgā ātrumā patraucās garām uz sekundes simtdaļām ar savu asti iecērtot debesīs milzu rētu. Ikvienam bija zināms, ka šādā ātrumā lidojot, nav iespējams savākt vajadzīgo informāciju, iegūt vajadzīgo formu un veidolu, lai pēc tam uz Zemes dzīvotu pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Tāpēc uz mirkli visumā bija dzirdama neskaidra murdoņa, kad tuvākie enerģijas mākoņi skaļi nošausminājās par neprātīgā energona neapdomību un pārgalvību.
Ar energoniem bija pilns visums. Kamēr tas pēc lielā sprādziena izpletās, pieņemdams arvien grandiozākus apmērus, brīvā telpa pildījās ar dažādu izmēru energoniem - krāsu, skaņu un domu sabiezējumiem, kas pārklājoties un saplūstot veidoja interesantas kombinācijas un fantastiskas formas.
Uz mērķi lidojošais energons, šķiet, apkārtējo brīdinājumus nedzirdēja. Viņš kā koši oranžsarkans koncentrētu dūmu mākonis traucās garām milzu zvaigznēm, kas tumšajās debesīs izskatījās pēc dzeltenām un sarkanām ugunslodēm, vai zilbaltiem puteņiem, kas pieņēmuši lodes formu. Viņš patraucās garām milzu planētām, kas bija miljardiem reižu lielākas par viņu pašu un izskrēja cauri pundurplanētu pudurīšiem, kuri viegli notrīcēja, izslīdot cauri miglotajam debesu ķermenim. Izvairīdamies no neskaitāmiem melnajiem caurumiem, viņš virmodams pašalca garām komētām un meteorītiem un pārkarsušiem miglājiem.
Viņš zināja, ar ko tas var beigties. Tāpat, kā viņš zināja, ka pietiktu nokļūdīties par pāris centimetriem, lai viņu iesūktu kādā no melnajiem caurumiem, pietiktu ar pāris sekundēm, lai viņš, laikā nenomainījis virzienu, sadegtu pie kādas no lielajām zvaigznēm. Bet šoreiz nebija viņa spēkos apstāties, vai vismaz piebremzēt lidojuma ātrumu. Šķita, ka viņš ir iekļuvis kādā neredzamā straumē, kas viņu nes. Šīs straumes krasti bija citas tādas pašas straumes, kas vestu viņu tajā pašā virzienā, iespējams, pat ar vēl lielāku ātrumu. Tāpēc viņš nepretojās un necīnījās. Sakopojis visus spēkus, lai saturētu kopā savu mazo, dūmakaino ķermenīti, viņš paļāvīgi peldēja pa straumi.
Pēc laika sprīža, kuru nav iespējams noteikt cilvēciskās mērvienībās, viņš bija nonācis līdz Zemei. Pēc pārdesmit riņķiem, kurus energons bija apriņķojis ap šo necilā izmēra zilo planētu, straumes spēks samazinājās, līdz izgaisa pavisam. Inerces dzīts, viņš vēl arvien meta lokus apkārt planētai. Arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam.
Pārējie energoni, noraudzīdamies šajā trakajā skrējienā, jutās satraukušies. To ķermeņos iemirdzējās neierastas krāsas un vietām izmainījās vibrācijas, bet visi zināja, ka tas ir tikai uz laiku, pēc pāris mirkļiem viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs. Vienīgi neprātīgais energons nesīs krustu.
"Šī planēta nav radīta dzīvošanai bez ķermeņa." viņš sevī izdzirdēja ierunājamies dievišķo balsi. "Cilvēks bez ķermeņa nevar pastāvēt. Tev bija jānokļūst uz Zemes, lai dzīvodams cilvēka dzīvi, tu izprastu tā vēlmes un vajadzības, trūkumus un nepilnības. Lai tu iemācītos sajust gan emocijas, gan fiziskas sāpes. Lai tu izjustu gan uzvaras saldo garšu, gan zaudējuma rūgtumu. Lai tu iemācītos mīlēt un piedot. Vienīgi izpildot šo uzdevumu, tava tālākā attīstība būtu bijusi iespējama. Lai tu iemācītos būt cilvēks, tev nepieciešams cilvēka ķermenis. Kamēr tev tāds nav, apkārtējiem tu esi tikai un vienīgi parādība, kas var paslīdēt garām, neviena nepamanīta."
Energons juta, ka viņam pazūd spēki. Milzumdaudz enerģijas tikai iztērētas trakajā skrējienā, to viņš apjauta tikai tagad. Koši oranžsarkanā krāsa bija izzudusi un tagad viņš atgādināja vienīgi cigarešu dūmu mutuli mirkli pirms izplēnēšanas - blāvu un nespodru. "Tās laikam ir beigas," viņš nodomāja. "Beigas," viņš pie sevis atkārtoja, juzdams gan nomācošo bezcerību, gan padošanās mazliet saldeno piegaršu.
"Uzdevums nebūs viegls," pēc ilgāka pārtraukuma dievišķā balss ierunājās. "Bet vienīgi to izpildot, tu spēsi doties tālāk. Tu nebūsi cilvēks, kas piedzīvo sāpes vai uzvaru. Tu pats būsi sāpes vai uzvara. Tu pats būsi naids un mīlestība, pļāpīgums un aklums, augstprātība un skaudība. Tu pats izvēlēsies kādu no šīm sejām. Pats izvēlēsies savu ceļu. Un pats izvēlēsies cilvēku, caur kuru sevi iepazīt. Iemiesodamies kādā cilvēkā kā laime vai lepnība, tu saplūdīsi ar savu "nēsātāju" uz mirkli kļūdams par viņu pašu. Tev uz šīs Zemes būs tūkstošiem seju un tūkstošiem ķermeņu, bet neviens no tiem nebūsi tu. Un vienīgi tad, kad tu būsi iepazinis ikvienu savu seju un sapratis, kas ir cilvēks, tu varēsi doties tālāk."
Un nodēvējusi energonu par Renu, kas nozīmēja - no putekļiem dzimušais, dievišķā balss apklusa.
Renu laidās arvien zemāk un zemāk, mesdams virpuļus un lokus pār okeāniem, tuksnešiem, metropolēm un mūžamežiem, ar sajūsmu acīs vērodams vietu, kurā viņš sapratīs, kas īsti ir cilvēks.
Ar energoniem bija pilns visums. Kamēr tas pēc lielā sprādziena izpletās, pieņemdams arvien grandiozākus apmērus, brīvā telpa pildījās ar dažādu izmēru energoniem - krāsu, skaņu un domu sabiezējumiem, kas pārklājoties un saplūstot veidoja interesantas kombinācijas un fantastiskas formas.
Uz mērķi lidojošais energons, šķiet, apkārtējo brīdinājumus nedzirdēja. Viņš kā koši oranžsarkans koncentrētu dūmu mākonis traucās garām milzu zvaigznēm, kas tumšajās debesīs izskatījās pēc dzeltenām un sarkanām ugunslodēm, vai zilbaltiem puteņiem, kas pieņēmuši lodes formu. Viņš patraucās garām milzu planētām, kas bija miljardiem reižu lielākas par viņu pašu un izskrēja cauri pundurplanētu pudurīšiem, kuri viegli notrīcēja, izslīdot cauri miglotajam debesu ķermenim. Izvairīdamies no neskaitāmiem melnajiem caurumiem, viņš virmodams pašalca garām komētām un meteorītiem un pārkarsušiem miglājiem.
Viņš zināja, ar ko tas var beigties. Tāpat, kā viņš zināja, ka pietiktu nokļūdīties par pāris centimetriem, lai viņu iesūktu kādā no melnajiem caurumiem, pietiktu ar pāris sekundēm, lai viņš, laikā nenomainījis virzienu, sadegtu pie kādas no lielajām zvaigznēm. Bet šoreiz nebija viņa spēkos apstāties, vai vismaz piebremzēt lidojuma ātrumu. Šķita, ka viņš ir iekļuvis kādā neredzamā straumē, kas viņu nes. Šīs straumes krasti bija citas tādas pašas straumes, kas vestu viņu tajā pašā virzienā, iespējams, pat ar vēl lielāku ātrumu. Tāpēc viņš nepretojās un necīnījās. Sakopojis visus spēkus, lai saturētu kopā savu mazo, dūmakaino ķermenīti, viņš paļāvīgi peldēja pa straumi.
Pēc laika sprīža, kuru nav iespējams noteikt cilvēciskās mērvienībās, viņš bija nonācis līdz Zemei. Pēc pārdesmit riņķiem, kurus energons bija apriņķojis ap šo necilā izmēra zilo planētu, straumes spēks samazinājās, līdz izgaisa pavisam. Inerces dzīts, viņš vēl arvien meta lokus apkārt planētai. Arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam.
Pārējie energoni, noraudzīdamies šajā trakajā skrējienā, jutās satraukušies. To ķermeņos iemirdzējās neierastas krāsas un vietām izmainījās vibrācijas, bet visi zināja, ka tas ir tikai uz laiku, pēc pāris mirkļiem viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs. Vienīgi neprātīgais energons nesīs krustu.
"Šī planēta nav radīta dzīvošanai bez ķermeņa." viņš sevī izdzirdēja ierunājamies dievišķo balsi. "Cilvēks bez ķermeņa nevar pastāvēt. Tev bija jānokļūst uz Zemes, lai dzīvodams cilvēka dzīvi, tu izprastu tā vēlmes un vajadzības, trūkumus un nepilnības. Lai tu iemācītos sajust gan emocijas, gan fiziskas sāpes. Lai tu izjustu gan uzvaras saldo garšu, gan zaudējuma rūgtumu. Lai tu iemācītos mīlēt un piedot. Vienīgi izpildot šo uzdevumu, tava tālākā attīstība būtu bijusi iespējama. Lai tu iemācītos būt cilvēks, tev nepieciešams cilvēka ķermenis. Kamēr tev tāds nav, apkārtējiem tu esi tikai un vienīgi parādība, kas var paslīdēt garām, neviena nepamanīta."
Energons juta, ka viņam pazūd spēki. Milzumdaudz enerģijas tikai iztērētas trakajā skrējienā, to viņš apjauta tikai tagad. Koši oranžsarkanā krāsa bija izzudusi un tagad viņš atgādināja vienīgi cigarešu dūmu mutuli mirkli pirms izplēnēšanas - blāvu un nespodru. "Tās laikam ir beigas," viņš nodomāja. "Beigas," viņš pie sevis atkārtoja, juzdams gan nomācošo bezcerību, gan padošanās mazliet saldeno piegaršu.
"Uzdevums nebūs viegls," pēc ilgāka pārtraukuma dievišķā balss ierunājās. "Bet vienīgi to izpildot, tu spēsi doties tālāk. Tu nebūsi cilvēks, kas piedzīvo sāpes vai uzvaru. Tu pats būsi sāpes vai uzvara. Tu pats būsi naids un mīlestība, pļāpīgums un aklums, augstprātība un skaudība. Tu pats izvēlēsies kādu no šīm sejām. Pats izvēlēsies savu ceļu. Un pats izvēlēsies cilvēku, caur kuru sevi iepazīt. Iemiesodamies kādā cilvēkā kā laime vai lepnība, tu saplūdīsi ar savu "nēsātāju" uz mirkli kļūdams par viņu pašu. Tev uz šīs Zemes būs tūkstošiem seju un tūkstošiem ķermeņu, bet neviens no tiem nebūsi tu. Un vienīgi tad, kad tu būsi iepazinis ikvienu savu seju un sapratis, kas ir cilvēks, tu varēsi doties tālāk."
Un nodēvējusi energonu par Renu, kas nozīmēja - no putekļiem dzimušais, dievišķā balss apklusa.
Renu laidās arvien zemāk un zemāk, mesdams virpuļus un lokus pār okeāniem, tuksnešiem, metropolēm un mūžamežiem, ar sajūsmu acīs vērodams vietu, kurā viņš sapratīs, kas īsti ir cilvēks.
Leave a comment