Morgans
16 July 2013 @ 11:12 am
 
Tu apzinies, ka tā bija ieilgusi slimība, kas progresēja - tā sāka indēt it visu tev apkārt, neļaujot nekam augt un plaukt, un nest augļus. Un, kad tavās saknēs iemetās puve, tad, tikai tad tu sajuti tās postošo dabu, bet tevī vairs nebija spēka to apstādināt.

Tu apzinies, ka tas bija kā augonis, ko vajadzēja izgriezt, kamēr tas nebija pārņēmis visu tavu prātu, tavu būtību, katru šūnu un katru elpas vilcienu. To vajadzēja apstādināt, kamēr tevī vēl joprojām bija vairāk tevis paša, nevis šī nesaudzīgā, alkainā svešķermeņa, kas nerimstoši turpināja savu uzvaras gājienu.

Tu nezini, vai tālākais bija Dieva svētība, laimīgs gadījums, Liktens pirksts vai nejaušība, bet tikai tā tu varēji tikt ārstēts.

Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas pārgrieza tavu jau tā trauslo ādu, pāršķēla miesu līdz pašam kaulam, līdz pašai dvēselei. Asmens dīvainā deja, kas atgādināja kādu tikai ar muguras smadzenēm atpazīstamu aizvēsturisku rituālu, saplosīja tevi no iekšienes, pārgrieza asinsvadus, atkailināja nervus un beigu beigās izgrieza augoni, saplosot un saārdot it visu tam apkārt.


Tagad no tā visa palikušas tikai pāris niecīgas rētas, pāris nebūtiskas atmiņas un ārkārtīgi vērtīga pieredze.
Tu esi izārstēts. Tu esi vesels.

Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas tev nodarīja sāpes.