Ierocis bija pavērsts pret tevi.
Es tūkstošiem reižu savā prātā biju iztēlojusies, kā tas notiks. Kā tu reaģēsi, kā skatīsies, ko teiksi. Un kā es stāvēšu un klusēšu.
Mūs šķīra kādi septiņi metri. Pelēks asfalts, kura malās ziedoši koki un krūmi, koka soliņi ar metāla izvijumiem. Apgaismota strūklaka, kas klusas mūzikas pavadībā mainīja krāsu - tā bija vienīgais gaismas avots, ja neskaita mēness sirpi un zvaigžņu barus. Mītiski akmens zvēri, ieritinājušies sulīgajā parka zālītē, guēja atvērtām acīm, izlikdamies, ka mūs nevēro.
Aptuveni desmit minūšu gājienā ir augsts dzīvžogs, aiz kura ir pavisam cita pasaule - ar steidzīgām cilvēku straumēm, trokšņaiņiem dzīrotājiem, košām veikalu izkārtnēm, skaļu mūziku, kas izplūst pa mašīnu un klubu atvērtajiem logiem. Iespējams tajā pasaulē mēs šobrīd iederētos labāk.
Es nebiju iztēlojusies, ka rokas trīcēs man. Nebiju iedomājusies, ka tu būsi tas, kas mierīgi stāvēs un klusēs.
Tava seja bija nekustīga un nemainīga gluži kā akmens zvēriem, kas gulēja pārdesmit metru attālumā. Un pat šajās skulptūrās bija jaušamas vairāk emocijas, nekā tavos vaibstos. Varbūt vienīgi tavās acīs uz mirkli pavīdēja šausmas. Varbūt vienīgi acīs uz mirkli iezagās lūgums. Bet varbūt es kļūdījos un tās bija tikai gaismēnu radītas rotaļas.
Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?
Šī nebūs krievu rulete. Netrūkst nevienas patronas.
Mirklī, kad uzvelku gaili, es zinu, ka tu kaut ko vēlies. Gluži kā pie krītošas zvaigznes. Gluži kā pie devītā viļņa, kā pie atrastas monētas, reizē pateiktiem vārdiem, vienādciparu pulksteņa laikiem. Tu vēlies ikreizi, kad pāri galvai pārlido lidmašīna vai pār ceļu pārskrien melns kaķis. Ne tikai melns, jebkāds kaķis. Kaķa vietā var būt arī suns, cilvēks vai vienkārši vēja uzpūsts lapu virpulis. Tu vienmēr pie sevis kaut ko ievēlies. Vienmēr vienu un to pašu, bet nekad man neesi atklājis, kas tas ir.
Reizēm man tā šķita kā slimība. Uzmācīga mānija, kas mēdz pārņemt cilvēku prātus. Vai es izslēdzu gludekli? Vai es izrāvu no kontakta? Varbūt tas ugunīgi karsts palika stāvam uz gludināmā dēļa un tagad deg manas labākās drēbes? varbūt jau ir aizdedzies gludināmais dēlis, varbūt paklājs, varbūt liesmas uzkāpušas augšup pa aizkariem, varbūt deg jau tapetes, visa istaba, otra istaba, visa māja? Un pat tad, ja tu izmet gludekli atkritumu tvertnē un vairs nekad to neizmanto, šī uzmācīgā doma nenorimst. Vienmēr šķiet, ka esi aizmirsis to izslēgt.
Es pazīstu cilvēku, kurš ir pārliecināts, ka viņa sieva viņu indē. Ber kafijas pakā mazus, baltus indes graudiņus, kas pēc skata tik pat labi varētu būt tur nejauši iebiris cukurs. Bet viņš mājās neēd un nedzer. Un ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi draugi, pie kuriem viņš diezgan bieži ciemojas, lai varētu bez bailēm paēst un padzerties.
Kādai manai draudzenei draugs ir apsēsts ar tīro roku māniju. Viņš nemitīgi mazgā rokas - pirms ēšanas, pēc ēšanas un dažreiz arī ēšanas laikā. Un pat tad, ja viņa visu dzīvokli katru dienu dezinficē ar dažādiem šķīdumiem, viņš stundas laikā vismaz 5 reizes var iet nomazgāt rokas. Un liek to darīt arī viņai. Pirms seksa, pēc seksa un dažreiz arī seksa laikā.
Bet kāda mana paziņa nav spējīga pieņemt lēmumus. Un nav pat runa par svarīgiem lēmumiem, kas varētu ietekmēt viņas dzīvi, bet par nenozīmīgiem sīkumiem. Kuru desu pirkt? Kuras zeķes vilkt? Ko taisīt brokastīts - ceptu vai vārītu olu? Skatīties televīziju vai lasīt grāmatu? Un viņa zvana savam draugam, kas aukējas ar viņu kā ar mazu bērnu, līdz pat absurdam. Saliek viņai drēbes, ko vilkt nākošajā dienā, uzraksta, ko taisīt brokastīs un pusdienās (uz kurām pats nemaz neplāno ierasties). Un tikai tā viņa spēj dzīvot, esmu pat diezgan pārliecināta, ka bez kāda, kurš dod norādes, viņa aizietu postā. Sēdētu kā sfinksa, nezinot, ko ēst, kamēr nomirtu badā.
Un tu ievēlies vēlēšanos.
Vienmēr vienu un to pašu.
Un kā es nojaušu, tas nekad nav par mani, tas nekad nav par mani.
Es jau zinu, kas notiks pēc tam. Kad lode būs iestrēgusi tavās krūtīs un, kad tu noasiņosi uz perfekti izvietotā akmens bruģa. Un man nospļauties, ka tu esi slavens un visu mīlēts. Man nospļauties, ka tu esi tas, kuru vienmēr visi gaida parādamies un priecājas redzēt.
Man tu esi tikai cilvēks.
Man tu esi tikai parasts cilvēks. Parasts mirstīgais.
Man tu esi vienīgais cilvēks, kuru jebkad esmu mīlējusi.
Tiesa gan, es vēl neesmu izlēmusi, ko iesākšu ar sevi. Lodes pietiktu mums abiem. Nomirt tev līdzās būtu vieglāk. Nogulties blakus, apskaut tevi un ļaut, lai mūsu asinis saplūst vienā peļķē. Tik dzīvā sarkanumā, kādu līdz šim neviens nebūtu redzējis.
Mana nāve vai dzīvošana vairs nemainītu pilnīgi neko.
Pirmsnāves vai pirmsnozieguma vēstule, ko es atstāju savā miteklī, saliks visus punktus uz i. Izdevēji cīnīsies, lai varētu izdot šo grāmatu. Un mēs kļūsim slaveni, mīļais, mēs būsim slaveni. Un nav svarīgi, ka tas ir tikai vienas puses viedoklis, nav svarīgi, ka būšu noklusējusi, ka jau sen tu mani vairs nemīli. Cilvēki to nekad neuzzinās. Viņi visu izlasīs un piedos man, sapratīs mani. Un teiks "Tas ir stāsts par neprātu un mīlestību. Tas ir stāsts par neprātīgu mīlestību."
Asinis padarīs mūs slavenus, mans mīļais. Noziegums mūs pacels debesīs, mazi meli padarīs mūs par sinonīmu neprātīgai mīlestībai.
Es tūkstošiem reižu biju iztēlojusies, kā tas notiks. Mirklī, kad lode skāra tavas krūtis, tu ievēlējies vēlēšanos. Pēdējais, ko tu man pateici bija kaut kas par brīvību. Tava balss bija gārdzoša un pāri lūpai pilēja asinis.
Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?
Es to izdarīju vienlaicīgi.
Tieši deviņas sekundes pēc tam, kad lode uzsāka savu ceļu tev pretī.
Es tūkstošiem reižu savā prātā biju iztēlojusies, kā tas notiks. Kā tu reaģēsi, kā skatīsies, ko teiksi. Un kā es stāvēšu un klusēšu.
Mūs šķīra kādi septiņi metri. Pelēks asfalts, kura malās ziedoši koki un krūmi, koka soliņi ar metāla izvijumiem. Apgaismota strūklaka, kas klusas mūzikas pavadībā mainīja krāsu - tā bija vienīgais gaismas avots, ja neskaita mēness sirpi un zvaigžņu barus. Mītiski akmens zvēri, ieritinājušies sulīgajā parka zālītē, guēja atvērtām acīm, izlikdamies, ka mūs nevēro.
Aptuveni desmit minūšu gājienā ir augsts dzīvžogs, aiz kura ir pavisam cita pasaule - ar steidzīgām cilvēku straumēm, trokšņaiņiem dzīrotājiem, košām veikalu izkārtnēm, skaļu mūziku, kas izplūst pa mašīnu un klubu atvērtajiem logiem. Iespējams tajā pasaulē mēs šobrīd iederētos labāk.
Es nebiju iztēlojusies, ka rokas trīcēs man. Nebiju iedomājusies, ka tu būsi tas, kas mierīgi stāvēs un klusēs.
Tava seja bija nekustīga un nemainīga gluži kā akmens zvēriem, kas gulēja pārdesmit metru attālumā. Un pat šajās skulptūrās bija jaušamas vairāk emocijas, nekā tavos vaibstos. Varbūt vienīgi tavās acīs uz mirkli pavīdēja šausmas. Varbūt vienīgi acīs uz mirkli iezagās lūgums. Bet varbūt es kļūdījos un tās bija tikai gaismēnu radītas rotaļas.
Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?
Šī nebūs krievu rulete. Netrūkst nevienas patronas.
Mirklī, kad uzvelku gaili, es zinu, ka tu kaut ko vēlies. Gluži kā pie krītošas zvaigznes. Gluži kā pie devītā viļņa, kā pie atrastas monētas, reizē pateiktiem vārdiem, vienādciparu pulksteņa laikiem. Tu vēlies ikreizi, kad pāri galvai pārlido lidmašīna vai pār ceļu pārskrien melns kaķis. Ne tikai melns, jebkāds kaķis. Kaķa vietā var būt arī suns, cilvēks vai vienkārši vēja uzpūsts lapu virpulis. Tu vienmēr pie sevis kaut ko ievēlies. Vienmēr vienu un to pašu, bet nekad man neesi atklājis, kas tas ir.
Reizēm man tā šķita kā slimība. Uzmācīga mānija, kas mēdz pārņemt cilvēku prātus. Vai es izslēdzu gludekli? Vai es izrāvu no kontakta? Varbūt tas ugunīgi karsts palika stāvam uz gludināmā dēļa un tagad deg manas labākās drēbes? varbūt jau ir aizdedzies gludināmais dēlis, varbūt paklājs, varbūt liesmas uzkāpušas augšup pa aizkariem, varbūt deg jau tapetes, visa istaba, otra istaba, visa māja? Un pat tad, ja tu izmet gludekli atkritumu tvertnē un vairs nekad to neizmanto, šī uzmācīgā doma nenorimst. Vienmēr šķiet, ka esi aizmirsis to izslēgt.
Es pazīstu cilvēku, kurš ir pārliecināts, ka viņa sieva viņu indē. Ber kafijas pakā mazus, baltus indes graudiņus, kas pēc skata tik pat labi varētu būt tur nejauši iebiris cukurs. Bet viņš mājās neēd un nedzer. Un ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi draugi, pie kuriem viņš diezgan bieži ciemojas, lai varētu bez bailēm paēst un padzerties.
Kādai manai draudzenei draugs ir apsēsts ar tīro roku māniju. Viņš nemitīgi mazgā rokas - pirms ēšanas, pēc ēšanas un dažreiz arī ēšanas laikā. Un pat tad, ja viņa visu dzīvokli katru dienu dezinficē ar dažādiem šķīdumiem, viņš stundas laikā vismaz 5 reizes var iet nomazgāt rokas. Un liek to darīt arī viņai. Pirms seksa, pēc seksa un dažreiz arī seksa laikā.
Bet kāda mana paziņa nav spējīga pieņemt lēmumus. Un nav pat runa par svarīgiem lēmumiem, kas varētu ietekmēt viņas dzīvi, bet par nenozīmīgiem sīkumiem. Kuru desu pirkt? Kuras zeķes vilkt? Ko taisīt brokastīts - ceptu vai vārītu olu? Skatīties televīziju vai lasīt grāmatu? Un viņa zvana savam draugam, kas aukējas ar viņu kā ar mazu bērnu, līdz pat absurdam. Saliek viņai drēbes, ko vilkt nākošajā dienā, uzraksta, ko taisīt brokastīs un pusdienās (uz kurām pats nemaz neplāno ierasties). Un tikai tā viņa spēj dzīvot, esmu pat diezgan pārliecināta, ka bez kāda, kurš dod norādes, viņa aizietu postā. Sēdētu kā sfinksa, nezinot, ko ēst, kamēr nomirtu badā.
Un tu ievēlies vēlēšanos.
Vienmēr vienu un to pašu.
Un kā es nojaušu, tas nekad nav par mani, tas nekad nav par mani.
Es jau zinu, kas notiks pēc tam. Kad lode būs iestrēgusi tavās krūtīs un, kad tu noasiņosi uz perfekti izvietotā akmens bruģa. Un man nospļauties, ka tu esi slavens un visu mīlēts. Man nospļauties, ka tu esi tas, kuru vienmēr visi gaida parādamies un priecājas redzēt.
Man tu esi tikai cilvēks.
Man tu esi tikai parasts cilvēks. Parasts mirstīgais.
Man tu esi vienīgais cilvēks, kuru jebkad esmu mīlējusi.
Tiesa gan, es vēl neesmu izlēmusi, ko iesākšu ar sevi. Lodes pietiktu mums abiem. Nomirt tev līdzās būtu vieglāk. Nogulties blakus, apskaut tevi un ļaut, lai mūsu asinis saplūst vienā peļķē. Tik dzīvā sarkanumā, kādu līdz šim neviens nebūtu redzējis.
Mana nāve vai dzīvošana vairs nemainītu pilnīgi neko.
Pirmsnāves vai pirmsnozieguma vēstule, ko es atstāju savā miteklī, saliks visus punktus uz i. Izdevēji cīnīsies, lai varētu izdot šo grāmatu. Un mēs kļūsim slaveni, mīļais, mēs būsim slaveni. Un nav svarīgi, ka tas ir tikai vienas puses viedoklis, nav svarīgi, ka būšu noklusējusi, ka jau sen tu mani vairs nemīli. Cilvēki to nekad neuzzinās. Viņi visu izlasīs un piedos man, sapratīs mani. Un teiks "Tas ir stāsts par neprātu un mīlestību. Tas ir stāsts par neprātīgu mīlestību."
Asinis padarīs mūs slavenus, mans mīļais. Noziegums mūs pacels debesīs, mazi meli padarīs mūs par sinonīmu neprātīgai mīlestībai.
Es tūkstošiem reižu biju iztēlojusies, kā tas notiks. Mirklī, kad lode skāra tavas krūtis, tu ievēlējies vēlēšanos. Pēdējais, ko tu man pateici bija kaut kas par brīvību. Tava balss bija gārdzoša un pāri lūpai pilēja asinis.
Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?
Es to izdarīju vienlaicīgi.
Tieši deviņas sekundes pēc tam, kad lode uzsāka savu ceļu tev pretī.
Leave a comment