Varbūt viss notiekošais ir milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē.
Varbūt pat ne pagrieziens, bet pakāpiens uz augšu. Kā teica Viņš - vienīgā kustība ir evolūcija. Bet varbūt arī tas nebija viņš, kas teica, varbūt to vispār neviens nav teicis. Nezinu, esmu nedaudz iedzēris un galvā sāk spēlēties tēli, bet tas šobrīd nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka aizvērtas durvis, kas vestu uz vajadzīgo, nemaz nav. Bet vajadzīgās durvis parasti aizver tikai bailes un neticība sev. Mūsu mīļie, mazie kompleksiņi. Tāpēc spogulī es parasti skatos sev acīs - tās runā. Es gandrīz nekad neskatos uz zobiem, kas nekad nešķiet gana taisni un balti, lai kā es tos berztu, uz degunu, kas nav padevies vēlamā formā un izmērā, uz lūpu, ko rotā (vai tiešām rotā?) rēta. Koncentrējoties uz trūkumiem (ja tos tā var nodēvēt), tu tikai un vienīgi zaudē. Ir jāapzinās trūkumi, bet koncentrēties vajag uz dotībām. Kopš spogulī skatos tikai uz acīm, esmu daudz apmierinātāks ar sevi.
Ai, gvelžu..

Emocijas ir vienīgais, kas mani padara dzīvu. Tāpēc, ja simts minūtes esmu smaidījis, atļaujos mirkli paskumt. Uz katriem simts gramiem mīlestības, uzberu šķipsniņu naida un pēc tūkstoš skaļiem vārdiem atļaujoes pieskarties, neuzkrītoši un varbūt pat it kā nejauši.

Rīt sakaunēšos un izdzēsīšu. Eju pēc vēl vienas glāzes.