Mani pirksti ir pārklājušies ar pelēku putekļu kārtu un mēle ir kļuvusi smaga kā metāla durvis.
Un es vairs nezinu, kam gan ir jānotiek, lai šajā visu aizmirstajā kapličā iespīdētu gaisma.

Vienīgais ceļš vienmēr ir aizšķērsots. Pieputināts ar sniega kalniem ziemās, kļuvis par pārplūdušu upi pavasara palos vai kļuvis par izžuvušu tuksneša strēli vasaras tveicē. Varbūt tu pat nāc, varbūt tu pat cīnies ar šiem šķēršļiem. Un vienīgi rudenī, kad tu varētu tikt pie manis, tu uz mirklīti piesēd atpūsties uz sūnām apauguša koka un ļaujies rudens dabas veltēm - ieelpo pārgatavu pārsprāgušu plūmju saldo smaržu, iekod kādā sulīgā auglī un izbaudot šo mirkli aizmirsti par visu pārējo. Attopies vien tad, kad pēkšņa ziema aizputina ceļu.

Bet varbūt tu, nonākot krustcelēs, vienmēr aizej pa citu ceļu. Un ne jau nezinot, kura ceļa galā esmu atrodams, bet skaidri apzinoties.

Šis ceļš nav paredzēts, lai nonāktu pie manis.

Kad es reiz gabalu pa gabalam salauzu tavus spārnus, es to darīju vien tāpēc, lai tu saproti, ka arī bez tiem tu vari lidot. Ka tieši spārni tevi ierobežo. Tie nekad nevar pacelt tevi tik augstu, cik tu vēlies, un aiznes tik tālu, cik vēlies. Tev bija jāsaprot, ka spārniem ir robežas. Tev nav.

Bet tu nesaprati.
Un vairs pat nemēģini lidot.

Mani pirksti ir pārklājušies ar putekļiem un mēle kļuvusi smaga.
Un, ja man kāds reiz pajautās, kas ir gaisma, es nezināšu, ko atbildēt.