Sāku domāt par cilvēku personības šķautnēm. Tie, kam raksturs mainīgs un emocijas svārstīgas, sapratīs sajūtu, ka brīžiem atskatoties uz savu rīcību šķiet, ka tā rīkojies kāds cits, nevis tu pats. Ar laiku tu šos dažādos stāvokļus, kurā katrā tev ir atšķirīgas vēlmes, domu gājiens, emocijas, nosauc vārdos.

Un tad tu sāc nodalīt vienu no otra, it kā šķautne A būtu tikai un vienīgi A, nevis daļa no tevis, un B būtu tikai B. Tu sadali visu to, kas tevi veido, gabalos kā kaut kādu mozaīku, bet ar laiku šie gabali transformējas un to maliņas vairs gludi nepieguļ viena otrai.

Mirkli, kad tu sāc apjaust šīs savas personības nomaina mirklis, kad sāc tās atšķirt, pēc tam prātā atdali vienu no otras. Ja sākumā tu seko šīm savām personības šķautnēm kā aktīvs skatītājs, vēlāk jau tu esi aktīvs dalībnieks, apzināti pārslēdzoties no vienas uz otru.

Un galu galā pienāk mirklis, kad personības šķautnes pārslēdzās pašas no sevis. Vienīgā atšķirība no pirmsākumiem ir tā, ka sākumā tās bija daļa no tevis un tu spēji tās kontrolēt un vadīt, bet nu ir pienācis mirklis, kad viņas, viena no otras atdalītas, ir kļuvušas tik patstāvīgas, ka kontrolē pašas sevi, tātad, arī tevi.

Es vairs nezinu, kurš kuru kontrolē. Gribas jau domāt, ka vadības groži vēljoprojām ir tikai un vienīgi manās rokās. Ja vien es zinātu, kurš no viņiem es esmu.