Viņi galvā runā un atsakās nākt laukā.
"Tikai ne pie dzīvajiem, nē, tikai ne pie dzīvajiem!" Un, kad es cenšos iebilst, ka viņi taču paši kādreiz, viņi mani rupji pārtrauc sakot, ka tas neesot iespējams.
Es tā arī nekad nesaprotu, no kurienes viņi uzrodas. Sākumā domāju, ka tie ir mirušie, bet laika gaitā viņi spēja mani pārliecināt, ka tā nemaz nav. Viņi apgalvo, ka nekad neesot miruši, bet, kad apjautājos, vai viņi maz ir dzīvojuši, iestājas ilgs klusums. Dažreiz kāds no viņiem tad apvainoti aizgriežas un aiziet, citreiz veikli pārlec uz kādu citu tēmu un sāk stāstīt par ķimeņotiem kliņģerīšiem vai karburatoriem, un man nekas cits neatliek, kā paklausīgi sēdēt un klausīties. Par visu mazāk gribās viņus sadusmot.
Tiem, kas parādās tā biežāk, esmu iedevis vārdus vai iesaukas. Un laika gaitā viņi man kļuvuši mīļi un dažreiz es pat gaidu viņu parādīšanos. Patiesībā viņi ir mani vienīgie draugi un, kad viņi uzrodas, es jūtos tā, it kā viņi būtu atnākuši ciemos. Pametu visus iesāktos darbus, lai uz mirkli pabūtu ar viņiem.
Dāma labākajos gados ar Kungu, protams, labākajos gados ierodas diezgan bieži. Reizi nedēļā vismaz apsēžas pie maza plastmasas galdiņa zem klajām debesīm, izvelk kāršu kavu un spēlē. Viņš ir uzvilcis brilles ar stikliem bieziem kā pudeļu dibeniem un tām pa virsu vecas un saskrāpētas saulesbrilles - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Viņa - milzīgā baltā platmalē vienmēr apsēžas tā, lai ēna kristu pāri viņas acīm, padarot tās tumšas - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Un kā viņi iekarst! Spēle norit neizrunājot ne vārda, šad tad kāds puspieceļas no krēsla, lai tūlīt pat atkal apsēstos, pret galdu plīkšķ kāršu muguriņas un šad tad kāds dusmīgi piesit ar kāju zemei, skaļi nokunkstas vai dusmīgi ierūcas. Bet spēle vienmēr beidzas ar to, ka viņa pielec kājās, izmetot uz galda pēdējo kārti un skaļi kliedz "Dāma sit kungu! Dāma sit kungu!" Nekad savādāk. Dāma vienmēr sit kungu.
Ūdensmeita vienmēr runā par ūdeni. "Es esmu lēna upe," viņa mēdz teikt "Lēna, bet dziļa upe." Vietā, kur upe ietek jūrā, esot tirpas, ūdenskritumi esot izmisums, vietā, kur pazemes avoti iznāk virszemē, ūdens kļūstot akls un redzi atgūstot tikai pēc pāris noskrietiem kilometriem. "Nekad nemet akmeni ūdenī," viņa mēdz teikt "Ūdenim tad jāsastingst. Tā ir kā maza nāvīte." Viņa man stāsta par to, kā elpo jūra un dzied strauti, kā koki ūdeni uzsūc saknēs un kāpēc mākoņi veidojas tieši tādi. Es ne vienmēr saprotu visu, ko viņa man stāsta, un, kad es to pasaku, viņa nedaudz vīlusies nopūšas un nosaka "Tu esi tāds tuksnesis!" bet tūlīt pēc tam, nezaudējusi cerību pārvērst mani par lietuslāsi rasas tīklā vai ezera spoguļaino virsmu (kā nu kuro reizi) stāsta man savus ūdensstāstus. Viņai ir slaidas bronzaskrāsas kājas un tas man šķiet pavisam nedabīgi, jo daudz labāk viņai piestāvētu gara un slaida nāras aste.
"Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit piecas dienas!" vienmēr precīzi uzskaita vīrietis, tērpies baltā uzvalkā un rokā turēdams viskija glāzi. "Un tad viņa atbrauks, viņa noteikti atbrauks. Atceries to namiņu kalnos - es to šoziem viņai nopirku, šobrīd viņš ir zilu ziedu ieskauts. Katru dienu iekurinu kamīnu gadījumam, ja viņa atbrauc ātrāk. Viņai ir sasodīti zilas acis, tu tik zilas acis nekad nebūsi redzējis. Mēs uzkāpsim visās kalnu virsotnēs, ka es tev saku! Viņa noteikti atbrauks. Mēs plūksim tos zilos ziedus un spraudīsim viņas tumšajos matos. Mēs gulēsim uz segām pie kamīna, mēs lasīsim grāmatas, mēs klusi dziedāsim dziesmas, mēs modīsimies no rīta blakus, mēs, mēs, mēs... Viņa noteikti atbrauks! Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti... " viņš aizrautīgi stāsta, bet es viņam nesaku, ka iespējams, viņa nemaz neatbrauks. Viņš pats nemana, ka ar katru reizi atlikušais dienu skaits par vienu pieaug, nevis samazinās. Ar katru dienu viņas ierašanās mirklis attālinās par vienu.
Zīlīte vienmēr sēž pie loga, skatīdamās uz ielu. Dažreiz es redzu, ka viņa stikla atspulgā mani vēro, bet parasti viņas skatiens ir plūstošs un izklaidīgs. Viņai ir sirmi mati, putnu barotava uz palodzes un pilna palodze ar saulespuķu un ķirbju sēkliņām un dažādiem graudiņiem, kurus viņa ar nedaudz trīcošu roku mēdz iebērt savādā koka silītē. Zīlīte nekad nerunā, bet viņa pazīst katru putnu, kas nolaižas paēst. Un tad var dzirdēt, kā viņa pie sevis paklusi svilpo dažādos ritmos un intonācijās, te dobji, te smalki un izstiepusi savu bālo roku viņa maigi noglāsta katru putniņu kā nemanīdama, ka starp viņiem ir stikla siena.
Nekad nevajag viņiem iebilst - viņi kļūst dusmīgi un neaprēķināmi. Citreiz pazūd acu skatienam, bet sāk kliegt necilvēcīgā balsī, kas turpinās pat vairākas dienas, pat nedēļas. Skaļi un izmisīgi, kā trauksmes sirēnas, bez apstājas un atelpas. Un tad vienīgā iespēja ir kliegt pašam, lai nebūtu dzirdami šie necilvēcīgie kliedzieni, kuru dēļ iespējams sajukt prātā. Un tad es kliedzu. Dažreiz dienām ilgi, nedēļām ilgi. Citreiz viņi sadusmoti izsmej katru manu darbību, ņirdzoši un nesaudzīgi. Un tad es kļūstu tramīgs, pametu visus iesāktos darbus, pametu visas nesamās mantas un bēgu prom, skriedams, cik ātri vien varu. Un cilvēki visapkārt skatās uz mani un smīn, un smejas, un ņirdz. No cilvēkiem aizbēgt var, bet no viņiem nevar, tāpēc citreiz es smejos pretī, lai nedzirdētu viņu ņirgšanu. Smejos dienām, pat nedēļām ilgi.
Miera periodos, kad nekliedzu un nesmejos, šad tad mani kāds apciemo. No dzīvajiem. Saka, ka pēc dienas, divām, piecām, desmit viss būs labi, it kā nemanīdami, ka ar katru reizi atlikušo dienu skaits pieaug. Noglāsta mani kā bālā Zīlītes roka, it kā nemanīdami, ka starp mums ir neredzama stikla siena.
"Tikai ne pie dzīvajiem, nē, tikai ne pie dzīvajiem!" Un, kad es cenšos iebilst, ka viņi taču paši kādreiz, viņi mani rupji pārtrauc sakot, ka tas neesot iespējams.
Es tā arī nekad nesaprotu, no kurienes viņi uzrodas. Sākumā domāju, ka tie ir mirušie, bet laika gaitā viņi spēja mani pārliecināt, ka tā nemaz nav. Viņi apgalvo, ka nekad neesot miruši, bet, kad apjautājos, vai viņi maz ir dzīvojuši, iestājas ilgs klusums. Dažreiz kāds no viņiem tad apvainoti aizgriežas un aiziet, citreiz veikli pārlec uz kādu citu tēmu un sāk stāstīt par ķimeņotiem kliņģerīšiem vai karburatoriem, un man nekas cits neatliek, kā paklausīgi sēdēt un klausīties. Par visu mazāk gribās viņus sadusmot.
Tiem, kas parādās tā biežāk, esmu iedevis vārdus vai iesaukas. Un laika gaitā viņi man kļuvuši mīļi un dažreiz es pat gaidu viņu parādīšanos. Patiesībā viņi ir mani vienīgie draugi un, kad viņi uzrodas, es jūtos tā, it kā viņi būtu atnākuši ciemos. Pametu visus iesāktos darbus, lai uz mirkli pabūtu ar viņiem.
Dāma labākajos gados ar Kungu, protams, labākajos gados ierodas diezgan bieži. Reizi nedēļā vismaz apsēžas pie maza plastmasas galdiņa zem klajām debesīm, izvelk kāršu kavu un spēlē. Viņš ir uzvilcis brilles ar stikliem bieziem kā pudeļu dibeniem un tām pa virsu vecas un saskrāpētas saulesbrilles - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Viņa - milzīgā baltā platmalē vienmēr apsēžas tā, lai ēna kristu pāri viņas acīm, padarot tās tumšas - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Un kā viņi iekarst! Spēle norit neizrunājot ne vārda, šad tad kāds puspieceļas no krēsla, lai tūlīt pat atkal apsēstos, pret galdu plīkšķ kāršu muguriņas un šad tad kāds dusmīgi piesit ar kāju zemei, skaļi nokunkstas vai dusmīgi ierūcas. Bet spēle vienmēr beidzas ar to, ka viņa pielec kājās, izmetot uz galda pēdējo kārti un skaļi kliedz "Dāma sit kungu! Dāma sit kungu!" Nekad savādāk. Dāma vienmēr sit kungu.
Ūdensmeita vienmēr runā par ūdeni. "Es esmu lēna upe," viņa mēdz teikt "Lēna, bet dziļa upe." Vietā, kur upe ietek jūrā, esot tirpas, ūdenskritumi esot izmisums, vietā, kur pazemes avoti iznāk virszemē, ūdens kļūstot akls un redzi atgūstot tikai pēc pāris noskrietiem kilometriem. "Nekad nemet akmeni ūdenī," viņa mēdz teikt "Ūdenim tad jāsastingst. Tā ir kā maza nāvīte." Viņa man stāsta par to, kā elpo jūra un dzied strauti, kā koki ūdeni uzsūc saknēs un kāpēc mākoņi veidojas tieši tādi. Es ne vienmēr saprotu visu, ko viņa man stāsta, un, kad es to pasaku, viņa nedaudz vīlusies nopūšas un nosaka "Tu esi tāds tuksnesis!" bet tūlīt pēc tam, nezaudējusi cerību pārvērst mani par lietuslāsi rasas tīklā vai ezera spoguļaino virsmu (kā nu kuro reizi) stāsta man savus ūdensstāstus. Viņai ir slaidas bronzaskrāsas kājas un tas man šķiet pavisam nedabīgi, jo daudz labāk viņai piestāvētu gara un slaida nāras aste.
"Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit piecas dienas!" vienmēr precīzi uzskaita vīrietis, tērpies baltā uzvalkā un rokā turēdams viskija glāzi. "Un tad viņa atbrauks, viņa noteikti atbrauks. Atceries to namiņu kalnos - es to šoziem viņai nopirku, šobrīd viņš ir zilu ziedu ieskauts. Katru dienu iekurinu kamīnu gadījumam, ja viņa atbrauc ātrāk. Viņai ir sasodīti zilas acis, tu tik zilas acis nekad nebūsi redzējis. Mēs uzkāpsim visās kalnu virsotnēs, ka es tev saku! Viņa noteikti atbrauks. Mēs plūksim tos zilos ziedus un spraudīsim viņas tumšajos matos. Mēs gulēsim uz segām pie kamīna, mēs lasīsim grāmatas, mēs klusi dziedāsim dziesmas, mēs modīsimies no rīta blakus, mēs, mēs, mēs... Viņa noteikti atbrauks! Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti... " viņš aizrautīgi stāsta, bet es viņam nesaku, ka iespējams, viņa nemaz neatbrauks. Viņš pats nemana, ka ar katru reizi atlikušais dienu skaits par vienu pieaug, nevis samazinās. Ar katru dienu viņas ierašanās mirklis attālinās par vienu.
Zīlīte vienmēr sēž pie loga, skatīdamās uz ielu. Dažreiz es redzu, ka viņa stikla atspulgā mani vēro, bet parasti viņas skatiens ir plūstošs un izklaidīgs. Viņai ir sirmi mati, putnu barotava uz palodzes un pilna palodze ar saulespuķu un ķirbju sēkliņām un dažādiem graudiņiem, kurus viņa ar nedaudz trīcošu roku mēdz iebērt savādā koka silītē. Zīlīte nekad nerunā, bet viņa pazīst katru putnu, kas nolaižas paēst. Un tad var dzirdēt, kā viņa pie sevis paklusi svilpo dažādos ritmos un intonācijās, te dobji, te smalki un izstiepusi savu bālo roku viņa maigi noglāsta katru putniņu kā nemanīdama, ka starp viņiem ir stikla siena.
Nekad nevajag viņiem iebilst - viņi kļūst dusmīgi un neaprēķināmi. Citreiz pazūd acu skatienam, bet sāk kliegt necilvēcīgā balsī, kas turpinās pat vairākas dienas, pat nedēļas. Skaļi un izmisīgi, kā trauksmes sirēnas, bez apstājas un atelpas. Un tad vienīgā iespēja ir kliegt pašam, lai nebūtu dzirdami šie necilvēcīgie kliedzieni, kuru dēļ iespējams sajukt prātā. Un tad es kliedzu. Dažreiz dienām ilgi, nedēļām ilgi. Citreiz viņi sadusmoti izsmej katru manu darbību, ņirdzoši un nesaudzīgi. Un tad es kļūstu tramīgs, pametu visus iesāktos darbus, pametu visas nesamās mantas un bēgu prom, skriedams, cik ātri vien varu. Un cilvēki visapkārt skatās uz mani un smīn, un smejas, un ņirdz. No cilvēkiem aizbēgt var, bet no viņiem nevar, tāpēc citreiz es smejos pretī, lai nedzirdētu viņu ņirgšanu. Smejos dienām, pat nedēļām ilgi.
Miera periodos, kad nekliedzu un nesmejos, šad tad mani kāds apciemo. No dzīvajiem. Saka, ka pēc dienas, divām, piecām, desmit viss būs labi, it kā nemanīdami, ka ar katru reizi atlikušo dienu skaits pieaug. Noglāsta mani kā bālā Zīlītes roka, it kā nemanīdami, ka starp mums ir neredzama stikla siena.
Leave a comment