Viņa pēdējā laikā klīst apkārt ar lepni paceltu galvu un negaistošām bedrītēm vaigos. Mati pland vējā, solis drošs, skatiens uz priekšu, nekad atpakaļ, nekad uz sāniem, nē - tikai uz priekšu.

Bet es redzu, kā viņa sev galvā ir uzbūvējusi veselu labirintu, lai nenonāktu aci pret aci ar Situāciju. "Viss ir sarežģīti," viņa pie sevis nosaka un apmierināta risina galvā visādus pašas izdomātus rēbusus. Iznākums zināms jau iepriekš, bet nekad nevar zināt - pietiks spēka, pacietības un vēlmes šo rēbusu atrisināt? Varbūt apstāsies pie nākošā? Nevar jau mūžīgi risināt, pienāks reize, kad rokas nolaidīsies un acis pievērsīsies kam citam.

Un arī esošajā Situācijā, viņa nemeklē iespējas kaut ko izdarīt, bet meklē attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu. "Nē, nē, nē!" viņa saka katru reizi, kad redz, ka kaut kas varētu mainīties. Ar visādiem NĒ jau ir piebāztas kabatas un viņa ar pilnām saujām klīst apkārt, cenšoties sev un citiem iegalvot, cik ļoti, ļoti NĒ.

Viņai vienkārši ir bail. No tā, kas varētu notikt, no tā, ka tiks zaudēta kontrole, no tā, ka viss varētu nebūt tā, kā ir izsapņots. Kaut gan, viņa sen jau nesapņo - par rītdienu domā tikai tad, kad tā ir pienākusi. "Tā ir vieglāk elpot! Tā tu izdzīvo dzīvi, nevis skumsti par to, ka nav tā kā sapnī" viņa citiem mēdz stāstīt, sēdēdama savās labirinta mūra sienās. Elpot? Izdzīvot? Vai gan to ir iespējams izdarīt baidoties...

Kad Viņa nostājas blakus Viņam, Viņš pat nenojauš, ka starp viņiem abiem ir nedrošu ieliņu, knapi iemītu taciņu un šķēršļiem un lamatām pilnu celiņu labirints, ko apjož augsti mūri. Viņam ir tikai plecs pie pleca un Viņas tuvums. Viņai ir viens no viņas dzīves rēbusiem. Viņam ir Viņas elpa, Viņai ir bailes. Viņam ir pilna kabata ar Viņas roku siltumu, Viņai ir pilnas kabatas ar NĒ.

Viņa pēkšņi saprot, ka tas ir tikai un vienīgi viņas labirints. Citi pienāk pavisam tuvu, iziet cauri sienām, drošiem soļiem pāriet pāri visām lamatām, apskauj, noskūpsta uz pieres un ieslidina pirkstus matos. Labirintam nav nekādas jēgas. "Jābēg!" viņa izlemj un, pagriezusi muguru sāk skriet. NĒ, NĒ, NĒ skaļi grabēdami viens pret otru sitas kabatās, liekot skriet vēl ātrāk.

Parasti sanāk aizbēgt. Labirinta mūri tiek būvēti arvien biezāki, stiprāki un pārliecinošāki. "Vairs nekad!" viņa gandrīz dusmīgi saka, izlikusi baisas lamatas uz katra stūra. Šoreiz viņa uzmanību nezaudēs. Nē, nē, nē!



Aizveru acis un nometu spoguli zemē. Nesaplīst. Viņš nekad nesaplīst, it kā zinādams, ka vienīgi tā es spēju uz sevi palūkoties.
Un viņš zina, ka nespēšu aizmirst redzēto. Iešu pie tevis, paņemšu aiz rokas un vedīšu uz jūru, lai stāvot ūdenī līdz ceļiem, vilktu viens no otra kabatām ārā visus NĒ un mestu tālu prom pretī horizontam kā smagus akmeņus. Jūra palēnām izskalos viņus atpakaļ krastā.

Bet līdz tam mums ir laiks. Elpot. Dzīvot.

Nebaidoties.