Viņai bija suns Džimijs, kuram pašos labākajos gados uzbrauca virsū piedzēries kaimiņš.
Klibodams viņš, Džimijs protams, aizskrēja uz netālo mežu un visi domāja, ka viņš vairs neatgriezīsies.
Pēc trīs dienām viņš atgriezās un, kāri izrijis visu viņam pasniegto barību, mierīgi ieritinājās savā guļvietā.
Džimijs laimīgi nodzīvoja vēl 4 gadus un, šķiet, ka vienīgās pārmaiņas viņa dzīvē bija tās, ka aste turpināja dzīvot no viņa neatkarīgu dzīvi. Tā luncinājās nepiemērotās situācijās, virpuļojot griezās pati ap sevi, iežmiedzās kājstarpē, ļengani nokārās vai izslējās gaisā kā antena. Un bija tik pat haotiska un neprognozējama, kā dzērušais kaimiņš, kas pie šī haosa bija vainojams.