Klusējot par būtiskāko.

Es torīt piecēlos ātrāk, lai uzrakstītu tev vēstuli.
Visu nakti sapņoju par tevi. Ir pagājuši vairāki gadi un es vēljoprojām sapņoju par tevi.

Es biju noklīdis pilsētas šauro ieliņu labirintā. Bija krēsla, nedaudz smīņāja lietus. Tikai dažos logos dega gaisma un ap laternu spožajām galviņām lidinājās dažādi kukaiņi un tauriņi. Stāvēju viens pats un nezināju, kur doties, visas ielas šķita tālas un svešas, drūmas un aukstas. Un tad kādā sānieliņā es sadzirdēju tevi iesmejamies. Strauji pagriezies ieraudzīju, ka tur tu stāvi. Savā garajā, baltajā kleitā, ko vējš ik pa brītiņam aizķēra aiz kāda strūra un parāva uz savu pusi. Tava galva bija piešķiebta un tu skatījies uz mani ar visskaistāko smaidu, kādu vien jebkad biju redzējis. Maigu un bērnišķīgi atklātu. Gaišu, gaišu smaidu. Acis bija nedaudz piemiegtas un no tām staroja siltums un tāds mīļums, kādu tavās acīs atceros manījis vien retos mirkļos.

Kad es paspēru soli pie tevis, tu strauji pagriezies uz papēža un rotaļīgi skriedama pazudi aiz kādas ēkas. Kad tiku līdz tai vietai, tevis vairs tuvumā nebija. Un tad es dzirdēju tavu papēžu klaudzoņu aiz stūra. Metos klaudzoņas virzienā un tur tu stāvēji ar nopietnu un gaidošu skatienu. Ieraudzījusi mani tu atkal iesmējies, pamāji man ar roku un pazudi aiz kāda stūra. Un tad es sekoju tavai svilpošanai, ķiršu cigarešu dūmiem, skaļai dziedāšanai, kailu pēdu dipoņai un tavu matu smaržai. Un pēc mirkļa es jau varēju sadzirdēt tavus sirdspukstus, sajust elpas radītās brāzmas un siltus pēdu nospiedumus un mitrā asfalta. Un es sekoju. Vienmēr aiz stūra tu biji un gaidīji ar ļoti nopietnu skatienu, it kā baidīdamies, ka es varētu neatnākt. Un vienmēr tavās acīs atmirdzēja prieks, kad tu ieraudzīji mani parādamies un tu uzsmaidīji ar visburvīgāko no saviem smaidiem.

Bet toreiz es patiešām neatnācu. Toreiz visa dzīve šķita kā šauru ieliņu labirints, no kura izeju neredzēju. Un, kad tu no manis lēnām slīdēji prom, man šķita, ka tu vienkārši aizej, nevis centies parādīt ceļu ārā no labirinta. Es gaidīju, kad tu teiksi "Nāc!", paņemsi mani pie rokas un vedīsi sev līdzi - uz to drošo, gaišo, mīlestības pilno pasauli ar nākotni. Tad es vēl nesapratu, ka tavs smaids ir vienīgais, ko gribu blakus sev redzēt vienmēr. Es neapjautu, cik svarīga un nozīmīga tu man esi un man nebija ne jausmas, cik svarīgs esmu tev. Man vajadzēja dzirdēt vārdiskus apliecinājumus par to, cik ļoti tu mani mīli un cik dārgs es tev esmu. Tad vēl nemācēju to visu izlasīt tavu matu smaržā, dzirkstošajās acīs, tevis izpūstajos ķiršu smaržas dūmos un klusajā svilpošanā. Es tevi nemācēju izlasīt. Es neatnācu.

Torīt es tev uzrakstīju vēstuli. Pavisam, pavisam īsu. Tik vien kā pāris smalkas līnijas uz balta papīra kā tādu mazu formalitāti. Ne jau vārdi ir tie, kas jālasa, būtiskākais nav vārdiem pasakāms.

Šovakar savā pastkastītē atradu tev sūtīto vēstuli. Uz baltās, nedaudz saņurcītās aploksnes lieliem burtiem bija uzrakstīts "Adresāts miris." Bet pat lielajos, smagnējajos burtos es atpazinu tava smalkā rokraksta noapaļotos burtiņus un asos ķeksīšus.

"Adresāts miris" bija tikai maza formalitāte, tieši tāpat kā manis pāris uzvilktās tintes līnijas.

Ne jau vārdi ir tie, kas jālasa. Paņēmis rokās aploksni es sajutu tavu roku siltumu, sajutu to, kā esi vēstuli glāstījusi ar pirkstiem, tad uz mirkli piespiedusi lūpām un pēc tam ilgi turējusi piespiestu pie vaiga. Aizvērtām acīm tu sēdēji un lasīji visu to, ko es vēstulē nepateicu ar vārdiem.