Mēs izšķīrāmies mierīgi, bez strīdiem un kliegšanas, bez pārmetumiem un aizvainojuma.
Satikāmies parkā, kur attiecību sākumā regulāri devāmies barot pīles. Viņa vienmēr apēda vairāk maizi, nekā visas pīles kopā - lauzdama gabalu pa gabaliņam, samīcīdama pirkstos un iemesdama mutē. Pīles skaļi brēkdamas pinās mums gar kājām un drošākās knāba biksēs, diedelēdamas vairāk maizes.
Es jau sapratu, ka kaut kas nebūs kā parasti, kad viņa mani uzaicināja uz to vietu. Mēs jau sen netikāmies mūsu īpašajās vietās, tikai pie manis, pie viņas, šad tad restorānos, šad tad teātros. Reizi nedēļā, ne biežāk.
Es atnācu pirmais, sēdēju uz soliņa un vēroju aizsalušo kanālu. Pīles tramīgi uzlūkoja katru garāmgājēju, cerēdamas dabūt ko ēdamu. Pēc tam nedaudz vīlušās nodūra knābjus un iebāza paspārnē, lai uz mirkli tos sasildītu.
Viņa nāca. Pelēkais pusmētelītis un zīdainie brūnie mati. Es piecēlos, lai apskautu. Viņa nedaudz skumji smaidīdama pasniedza rozes. Deviņas baltas garas rozes. Tieši kā runāts. Viņa apskāva nedaudz ciešāk kā parasti. Saspieda manu delnu, censdamies ieskatīties acīs. Es pētīju asfaltu starp mūsu kājām.
Ne vārda neteicis, es apsēdos atpakaļ uz soliņa. Pīles cerīgām acīm skatījās uz viņu, kad viņa čaukstinādama papīru, no somas izvilka maisiņu ar maizes šķēlēm un apsēdās man blakus. Gabaliņu pēc gabaliņa viņa atlauza no lielajām maizes šķēlēm un meta nosalušajiem putniem. Melnās ačteles sajūsmā mirdzēja.
Pēc tam viņa piecēlās un aizgāja, pirms tam noskūpstījusi uz vaiga. "Nenosalsti," viņa man teica, vēlreiz cieši paspieda delnu un aizgāja.
Viss bija kā runāts - deviņas baltas rozes sāpīgo vārdu "es aizeju" vietā. Nekad nebiju domājis, ka tās kādam no mums tiešām tiks pasniegtas. Tas viss bija licies kā spēle.
Es nosēdēju vēl kādu stundu. Aukstumu jutu vien tad, kad centos piecelties un paņemt rozes - pirksti bija tā nosaluši, ka neklausīja. Visbeidzot kaut kā tās satvēru un vilkos uz autobusu.
Uz tiltiņa stāvēja kāda meitene ar gaidošu skatienu un nosalužām rokām, kuras tā berzēja vienu pret otru un brīžiem sildīja pielikusi pie lūpām. Piegājis pie viņas es teicu "Viņa neatnāca. Es ļoti vēlētos, lai tu pieņem no manis šīs rozes un ceru, ka tev tās sagādās prieku." Ielicis ziedus viņas rokās un skumji uzsmaidījis viņas apmulsušajai sejai, aizgāju tumši mirguļojošā centra virzienā. Un domāju kaut tas, ko teicu, nebūtu bijis meli - kaut Viņa šovakar patiešām nebūtu atnākusi.