Džeinai ir mati sausu jūrmalas smilšu krāsā, akmeņpelēkas acis, ceļgalos saplēsti džinsi un 21 gads. Viņas īstais vārds ir Jana un, kad mēs ejam uz piepilsētas mežu dzert aliņu, viņas pusaugu suņuks vienmēr nāk līdzi. Tad viņš riņķo ap mums un jautri riedams, guļ, iebāzis savu purniņu sūnās vai lēkā apkārt, ar zobiem ķerstīdams taureņus. Mēs ar Džeinu daudz runājam par to, kā ir citur, par to, kas ir pēc nāves un par pasaules galu. Viņa pirms dažiem gadiem ir mēģinājusi taisīt pašnāvību pārgriežot vēnas, tāpēc uz viņas rokām stiepjas garas rētas, kuras viņa mēģina slēpt, apsienot ap tām dažādus lakatiņus vai uzvelkot garus cimdus bez pirkstiem. Reiz viņa sēdēja savā treptelpā pie bēniņiem, izsmēķēja 2 cigarešu paciņas pēc kārtas un pēc tam uzkāpusi uz jumta, lai nolektu. Īsti nesaprotu, kas toreiz notika - vai viņa nobijās vai viņai palika žēl sevis vai ģimeni. Varbūt vienkārši saprata, ka tas nav tā vērts. Tagad viņa mīl dzīvi vairāk par visu, mīl skaļi smieties, mīl savu suni un mani mīl. Mīl savas rētas uz rokām un mīl savu pagātni. Un mīl visu to, ko viņai nesīs nākotne.

Leldei ir gari, gaiši blondi un nedaudz cirtaini mati, acis pērkona negaisu mākoņu krāsā. Viņa ir ļoti smalciņa, āda ir bāla, bāla, rokas vienmēr ir aukstas un parasti, kad viņa smaida, to dara tikai maigi iesārtās lūpas, bet acis paliek tik pat nopietnas kā bijušas. Viņa augstskolā mācās ekonomiku trešajā kursā, nedaudz interesējas par politiku. Reizi nedēļā vai nedaudz retāk mēs abi saposušies ejam uz teātri. Atbraucam katrs ar savu mikriņu līdz Dailes teātrim, kur es viņai vienmēr uzdāvinu ziedus un, paņēmis zem rokas, ievedu zālē. Viņa ir nopietna un tik pat vēsa kā viņas rokas, bet citreiz es pieķeru, ka viņa skatās uz mani un smaida. Nē, lūpu kaktiņi nav pavilkušies uz augšu, bet acis! Acis kļuvušas dziļas, pētošas un smaidošas. Burvīgas acis.

Nellijai es ziedus nedāvinu. Viņai esmu dāvinājis trīslitru gurķu burku, paša taisītu putnu būri ar psihodēliskiem (lasīt - atbaidošiem) zīmējumiem un pat paša iesietu grāmatu vienā eksemplārā ar stāstu par viņu. Nelei ir tumši sarkani čirkaini mati nedaudz pāri pleciem un gandrīz smaragdzaļas acis. Viņa mācās Mākslas akadēmijā, daudz glezno, zīmē, bet viņas sirdslieta ir fotogrāfija. Mēs bieži pavadām dienas un vakarus pie viņas dzerot vīnu, skatoties šizofrēniskas filmas un šķirstot fotogrāfiju albūmus. Viņai ir viens tāds ar mani - daudz dažādām manām, viņas fotogrāfētām bildēm. Reiz viņa visu nakti spēlēja man ģitāru un dziedāja, kamēr gulēju galvu atspiedis pret sienu un puspievērtām acīm viņu vēroju. Pēc tam uzdāvināja melnbaltu fotogrāfiju rāmītī, kur sēžu ar domīgu skatienu pie loga un smēķēju viņas pēdējo cigareti. Es nemanīju, pa kuru laiku viņa mani nofotografēja, bet tagad tā rotā manu sienu.

Vinetai ir ļoti skaists, zems balss tembrs, taisni, melni, gari mati un tumši brūnas acis. Šķiet strādā kādā advokātu vai notāru birojā un gandrīz vienmēr tērpjas sausos, lietišķos kostīmiņos - balta blūzīte, pelēka žaketīte, svārciņi līdz ceļiem, kurpītes uz papēža. Kaklā viņai vienmēr ir smalka zelta ķēdīte ar smalku zelta skorpioniņu. Viņa nerunā daudz, bet viss, ko viņa saka, ir svarīgs, vērtīgs un nozīmīgs. Nepatiesu vārdu vai glaimus no viņas nedzirdēsi. Un man ļoti patīk vērot, kā viņa no lietišķās lēdijas pārtop par brīvu cilvēku, kad nokāpj no saviem papēžiem, uzvelk sporta tērpu un botiņas, sasien matus brīvā mezglā un dodas skriet gar jūru. Mēs bieži vakaros satiekamies un skrienam gar jūru, krēslainās debesis palēnām kļūst pavisam tumšas, vējš kļūst stiprāks un skarbāks, mēs uz mirkli atlaižamies smiltīs, lai pēc mirkļa, ne vārda neteikuši, atkal pieceltos un skrietu atpakaļ. No rīta viņai atkal ir augstie papēži, nedaudz piepaceltā uzacs, viņa manās acīs vairāk tomēr ir vakaru jūras meitene.

Kristīne ir īsts mājas gariņš. Es bieži eju pie viņas ciemos un viņa mani cienā ar pašas gatavotiem pavārmākslas brīnumiem. Kamēr es sēžu pie galda un dzeru kādu tējiņu no viņas pašas vāktām zālītēm, viņa rosās gar plīti, klāj galdu un runā par to, kas šodien izdarīts un ko rīt plāno darīt. Man patīk viņu vērot un redzēt, cik lielu prieku viņai tas viss sagādā. Reiz uz Ziemassvētkiem viņa man uzdāvināja pašas adītas zeķītes un rakstainus dūrainīšus zili baltā krāsā ar ķeksīšiem un krustiņiem. Viņai ir mīksti šokolādeskrāsas mati un fantastiskas tumši zilas acis, piemīlīgi uzrauts deguntiņš un bedrītes vaigos. Šķiet, ka ar tādiem sadzīviskiem darbiem kā skapja durvju sataisīšana un slēdzeņu nomaiņa viņa tiktu galā daudz ātrāk un prasmīgāk par mani. "Kikī," es viņai šad tad saku "Ja es tomēr izdomāšu precēties, es noteikti nākšu lūgt tieši tavu roku!" un viņa man vienmēr smejoties atbild "Nemūžam!" Jā, viņas sirds patiešām pieder citam, bet tas ir diezgan skumjš mīlasstāsts.

Citreiz mums nejauši saskaras pleci un negrib atrauties, citreiz pastiepju roku, lai palīdzētu nokāpt no augstāka pakāpiena, bet pirksti vairs negrib raisīties vaļā. Citreiz es acīs ieskatos nedaudz par dziļu vai kāda balss nejauši iekļūst manī tālāk kā parasti. Un gadās, ka es nedaudz raudu, ielicis galvu kādā no viņas klēpjiem. Un viņas slidina maniem matiem cauri savus pirkstus un neko nejautā. Viņas zina, ka es viņas mīlu, un, ka es mīlu ne tikai viņas. "Es neko daudz neprasu, vienkārši mīli mani," es viņām mēdzu teikt un viegls glāsts, kas pārslīd pāri manam vaigam, apliecina - mīl, patiešām mīl.