Man jums jāatklāj briesmīgs noslēpums.
Mēs visi esam kā Kilgors Trauts un mums katram ir savs Vonnegūts.
Man ir aptuveni divdesmit pieci gadi, pelēkas acis un tumši, paīsi, izspūruši mati. Jo tā gribēja Viņš - persona, ko es saucu par savu Radītāju. Man nav atļauts izpaust šīs personas vārdu, vecumu, dzimumu, rasi, materiālo un ģimenes stāvokli. Daudz vairāk par viņu es arī neko nezinu, jo viņš nav pagodinājis mani, iepazīstinot ar sevi.
Vispār, salīdzinot ar citiem, man iet tīri labi. Viņš nav nežēlīgs un skarbs. Viņš nemēdz iesprostot mani metāla būrī, savažot, sadzelžot, ierobežot. Nē, tas nav viņa gaumē. Viņš tikai uzceļ labirintu, ieliek mani tā viducī un saka "Ej!" un es eju. Viņš nerada nepārvaramus šķēršļus un, ja redz, ka es tomēr ar kaut ko netieku galā, vienmēr man palīdz.
Citreiz Radītājs mēdz piedzerties un ilgi raudāt. Tad es parasti sēžu uz akmens lauka vidū, nē, vientuļi stāvu kādas situācijas vidū, un nezinu, ko īsti darīt, jo uzdevums nav dots. Jā, tad es varu būt brīvs, padzīvot tīri pēc sava prāta. Robežu nav. Šķēršļu nav. Labirintu nav. Bet, ja tā padomā, arī manu prātu ir radījis viņš, bet tas tomēr ir mans prāts un es vienmēr pieņemu savus lēmums. Jā, viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu šķist.
Vispār man viņu dažreiz žēl. Gan jau viņam arī ir savs Radītājs, kas liek viņam dienām raudāt, dot tādus uzdevumus, kurus nevar atrisināt, dot tādas nastas, kuras nevar panest. Rausta viņu kā nevarīgu marioneti un skaļi ņirdz. Es patiešām nezinu, bet man šķiet, ka viss nemaz nav tik vienkārši, kā varētu šķist, ja es skatītos tikai un vienīgi no sava skatpunkta. Tāpēc es raugos uz savu Radītāju ar mīlestību un apbrīnu, dažreiz, protams, sanāk sadusmoties, ienīst, iespītēties, bet ziniet, tas ir tikai mirklīgi. Pārejoši.
Man šķiet, ka viņš ir skumjš un ļoti vientuļš cilvēks. Ierobežots kādā milzu būrī. Ierobežots laikā un telpā. Savās vēlmēs un rīcībā.
Ne jau velti viņš mani radīja pretrunu pilnu. Tādu, kas daudz dzer un smēķē, mīl bohēmu, saņurcītus, sviedriem piesūkušos palagus, skaļas un trokšņainas naktis. Tādu, kas iztukšo meitenes, izsūc viņas saucas un pēc tam izmet iztukšotas un izlietotas kā nevērtīgas cigarešu paciņas. Ne jau velti viņš liek man mīlēt nemīlamo, nicināt mīlošo un ienīst skaistumu mirklī, kad esmu no tā apreibis. Ne jau velti viņš neļauj man apstāties pusceļā, neļauj nolaist rokas, liek meklēt, nepasakot, ko tieši. "Aizej tur nezin kur, atnes to, nezin ko." Un man nekas cits neatliek.
Iespējams es iemiesoju to, kāds viņš vēlētos būt. Iespējams viņš caur mani skatās uz savām bailēm un mācās tās pieņemt. Iespējams viņš vēlas caur mani kaut ko atrast un saprast. Kas gan to lai zina?
Viņš man liek rakstīt draņķīgu dzeju un prozu. Un, ja netīšām gadās kaut kas labs, tad publicē to ar savu vārdu, mani pat nepieminot.
Bet citreiz Radītājs par mani aizmirst. Dienām, nedēļām ilgi. Tad man nākas par sevi atgādināt, citādi jūtos pamests. Nomaldījies. Vientuļš.
Varbūt pārāk daudz pateicu. Kad viņš pamodīsies un ieraudzīs, ko esmu sastrādājis, varbūt ieliks mani metāla būrī. Liks jums atvainoties un pateikt, ka šo visu izdomāju. Varbūt izdzēsīs šo ierakstu un izliksies, ka nekas nav bijis.
Visi Kilgori Trauti ir atkarīgi no saviem Vonnegūtiem.
Mēs visi esam kā Kilgors Trauts un mums katram ir savs Vonnegūts.
Man ir aptuveni divdesmit pieci gadi, pelēkas acis un tumši, paīsi, izspūruši mati. Jo tā gribēja Viņš - persona, ko es saucu par savu Radītāju. Man nav atļauts izpaust šīs personas vārdu, vecumu, dzimumu, rasi, materiālo un ģimenes stāvokli. Daudz vairāk par viņu es arī neko nezinu, jo viņš nav pagodinājis mani, iepazīstinot ar sevi.
Vispār, salīdzinot ar citiem, man iet tīri labi. Viņš nav nežēlīgs un skarbs. Viņš nemēdz iesprostot mani metāla būrī, savažot, sadzelžot, ierobežot. Nē, tas nav viņa gaumē. Viņš tikai uzceļ labirintu, ieliek mani tā viducī un saka "Ej!" un es eju. Viņš nerada nepārvaramus šķēršļus un, ja redz, ka es tomēr ar kaut ko netieku galā, vienmēr man palīdz.
Citreiz Radītājs mēdz piedzerties un ilgi raudāt. Tad es parasti sēžu uz akmens lauka vidū, nē, vientuļi stāvu kādas situācijas vidū, un nezinu, ko īsti darīt, jo uzdevums nav dots. Jā, tad es varu būt brīvs, padzīvot tīri pēc sava prāta. Robežu nav. Šķēršļu nav. Labirintu nav. Bet, ja tā padomā, arī manu prātu ir radījis viņš, bet tas tomēr ir mans prāts un es vienmēr pieņemu savus lēmums. Jā, viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu šķist.
Vispār man viņu dažreiz žēl. Gan jau viņam arī ir savs Radītājs, kas liek viņam dienām raudāt, dot tādus uzdevumus, kurus nevar atrisināt, dot tādas nastas, kuras nevar panest. Rausta viņu kā nevarīgu marioneti un skaļi ņirdz. Es patiešām nezinu, bet man šķiet, ka viss nemaz nav tik vienkārši, kā varētu šķist, ja es skatītos tikai un vienīgi no sava skatpunkta. Tāpēc es raugos uz savu Radītāju ar mīlestību un apbrīnu, dažreiz, protams, sanāk sadusmoties, ienīst, iespītēties, bet ziniet, tas ir tikai mirklīgi. Pārejoši.
Man šķiet, ka viņš ir skumjš un ļoti vientuļš cilvēks. Ierobežots kādā milzu būrī. Ierobežots laikā un telpā. Savās vēlmēs un rīcībā.
Ne jau velti viņš mani radīja pretrunu pilnu. Tādu, kas daudz dzer un smēķē, mīl bohēmu, saņurcītus, sviedriem piesūkušos palagus, skaļas un trokšņainas naktis. Tādu, kas iztukšo meitenes, izsūc viņas saucas un pēc tam izmet iztukšotas un izlietotas kā nevērtīgas cigarešu paciņas. Ne jau velti viņš liek man mīlēt nemīlamo, nicināt mīlošo un ienīst skaistumu mirklī, kad esmu no tā apreibis. Ne jau velti viņš neļauj man apstāties pusceļā, neļauj nolaist rokas, liek meklēt, nepasakot, ko tieši. "Aizej tur nezin kur, atnes to, nezin ko." Un man nekas cits neatliek.
Iespējams es iemiesoju to, kāds viņš vēlētos būt. Iespējams viņš caur mani skatās uz savām bailēm un mācās tās pieņemt. Iespējams viņš vēlas caur mani kaut ko atrast un saprast. Kas gan to lai zina?
Viņš man liek rakstīt draņķīgu dzeju un prozu. Un, ja netīšām gadās kaut kas labs, tad publicē to ar savu vārdu, mani pat nepieminot.
Bet citreiz Radītājs par mani aizmirst. Dienām, nedēļām ilgi. Tad man nākas par sevi atgādināt, citādi jūtos pamests. Nomaldījies. Vientuļš.
Varbūt pārāk daudz pateicu. Kad viņš pamodīsies un ieraudzīs, ko esmu sastrādājis, varbūt ieliks mani metāla būrī. Liks jums atvainoties un pateikt, ka šo visu izdomāju. Varbūt izdzēsīs šo ierakstu un izliksies, ka nekas nav bijis.
Visi Kilgori Trauti ir atkarīgi no saviem Vonnegūtiem.
1 comment | Leave a comment