Vienu cilvēku mīlēt ir daudz grūtāk nekā mīlēt visu pasauli.

"Kas tu man esi, kas tu man esi? Es nevaru saprast, vēljoprojām nevaru," viņa gulēja man blakus gultā un čukstēja. Maigie pirkstu spilventiņi glāstīja manu kaklu un galva bija uzlikta uz manām krūtīm. Es, protams, zināju, kas viņa ir man, bet neteicu. Ir lietas, ko sievietes negrib dzirdēt pat tad, ja ir uzdevušas tiešu jautājumu. Tāpēc es nepaziņoju "Tu esi mana bijusī sieviete, mana bijusī mīļotā," bet gan atbildēju "Iespējams, ka labākais, kas ar mani noticis". Balss nedaudz nodevīgi aizsmakusi nočerkstēja un viņa pacēla galvu, lai ieskatītos manā sejā. Nevēlējos, lai kāds neveiksmīgs vaibsts nodod manus mazos, baltos melus, tāpēc pastiepos pēc cigaretes un, skatīdamies griestos, lēni smēķēju.

Iespējams, ka tie nemaz nebija meli, bužinot tavus gaišos, cirtainos matus iedomājos, kamēr tu uzmanīgi klausījies manos sirdspukstos. Dūmu mutuļi izvijās kā atlasa lentes, izgaisdami krēslainajā istabā. Iespējams pat, ka kādreiz esmu tevi mīlējis. Bet ne kā tu to vēlējies un ne tā, kā to būtu gribējis es, ja man būtu bijusi iespēja izvēlēties.

Ir lietas, ko es tev nekad nepateikšu.
Man ir bijušas daudzas. Pirms tevis, pēc tevis un arī tobrīd, kad tu biji ar mani. Es nevēlos attaisnoties, bet es tobrīd citādāk nevarēju.

Un, ja tu man jautātu "Kāpēc?", es tev atbildētu "Jo tu esi Sieviete Klints."

Atlasa lentes atsitas pret griestiem un kā sīkas čūskiņas aizskrien loga virzienā. Pirkstgali glāsta kaklu. Aiz loga iegaudojas sirēnas un augšā kāds kaimiņš skaļi aizcērt durvis. Nemierīga nakts.

Es nekad sievietes neesmu iedalījis blondīnēs, brunetēs, melnmatēs un sarkanmatēs. Nekad man nav bijusi svarīga acu krāsa. Nekad neesmu pievērsis uzmanību izglītībai, vaļaspriekiem un materiālam stāvoklim. Svarīgi ir bijis tikai tas, vai tā ir Sieviete Zeme, Sievietei Gaiss, Sieviete Uguns vai Sieviete Ūdens - Sieviete Klints, Sieviete Tauriņš, Sieviete Ugunsgrēks vai Sieviete Jūra.

Visērtāk ir būt kopā ar Klinti. Viņas ir stipras, pamatīgas, drošas un mīlošas. Viņas nekad neaizies. Mīlēs, gaidīs, piedos, gaidīs, mīlēs. Vienmēr. Varētu pat teikt - mūžīgi. Tu vari pamest un atgriezties, viņu durvis vienmēr būs atvērtas, glāsti vienmēr būs maigi un silti, acis uzticības un mīlestības pilnas. Tieši viņas būs tās, kas grūtā mirklī pastieps roku, lai palīdzētu, viņas būs tās, kas atbalstīs, uzmundrinās un, ja vajadzēs, aizmirsīs par sevi pašu, lai tikai otram būtu labi. Sieviete Zeme. Sieviete Māte.

Visnedrošākās un nepastāvīgākās ir Sievietes Tauriņi. Viņas nekam nepieķeras, viņas mīl tikai sevi, pārējais ir aizraušanās. Viegli gaistoša un pārejoša, pēdas un rētas neatstājoša aizraušanās. Viņas uzplaiksnī kā zibens un pēc mirkļa jau ir pazudušas. Un tu sēdi un domā - bija vai nebija? Mīlēja vai nemīlēja? Palidoja garām vai arī tā bija vienkārši bezmiega, noguruma vai prāta izspēlēts joks? Nepieķerieties tauriņiem! Jebkuri pieskārieni nobružās spārniņus un tauriņi vairs nevarēs lidot.

Sievietes Ugunsgrēki ir viskarstākās un spilgtākās, bet visnesaudzējošākās un egoistiskākās. Visvairāk prasosšās. Lai pašas liesmotu, viņas aizdedzina visu to, kas viņām ir visapkārt. Un, jo tu ilgāk spēsi degt, jo ilgāk viņa būs tev blakus. Mīlošas un mīlamas. Viņas nemitīgi mainās un tu nekad nespēj vias iepazīt līdz galam. Bet mirklī, kad tu būsi atdevis visu, ko es varējis dot, un palicis par melnu ogli, viņas aizies, aizmirstot, ka tu esi bijis. Viņas mīl stipri un kaislīgi, bet pārejoši. Bet mēdz atgriesties, ja esi spējīgs viņas vēlreiz ar sevi aizdedzināt un ļauties sadegt.

Sievietes Jūra - stipras, pastāvīgas, apbrīnojamas un pamatīgas. Viņām nevienu citu nevajag - viņas ir pašas par sevi. Viņas ir vētras mētāti viļņi, viņas ir tumša dzelme, atvari un Bermudu trijstūri. Viņas mēdz būt rāmas kā spoguļi, neprātīgas kā viesuļvētras. Tu vari aiziet un atgriezties, bet viņas to pat nepamanīs. Mīlēs sevi. Mīlēs tevi. Bez jautājumiem, aizspriedumiem. Tu vari būt vējš, kas jūru saviļņo. Tu vari būt krasts, pret kuru jūra met savus viļņus. Tu vari būt klints jūras vidū, mēness stari ūdenī, atvari un bezdibeņi. Viņas mīlēs. Negaidīs, neprasīs. Dos tikai tik, cik pašas vēlēsies.

Atlasa lentes savijušas mūs cieši kopā. Tu guli man blakus, turot roku uz vēdera, un vēlies, lai es tevi apskauju, noskūpstu, pasaku, ka mīlu. Es to zinu. Es zinu visu par tevi, tev nav nekā slēpjama no manis. Un tava mīlestība ir tieši tik stipra, cik stipra esi tu pati.

Ja es varētu izvēlēties, es mīlētu tevi. Patiešām. Bez meliem. Bez lieliem tumšiem un maziem, baltiem meliem. Tu esi pelnījusi. Tu esi tā vērta. Un es vienmēr, kad Ugungrēks ir mani sadedzinājis un Jūrā ir bēgums, atgriežos pie tevis. Tā tas ir bijis vienmēr. Tā tas būs vienmēr. Jo tu ļausies. Gaidīsi. Mīlēsi. Nepārmetīsi.

Bet Jūrā atgriezīsies paisums. Un Ugunsgrēks mani atkal aizdedzinās. Tas nebeigsies nekad.
Tas nekad nebeigsies.

Atlasa lentes nokrīt uz Viņas plakstiņiem un uz manām krūtīm sāk līt asaras. Brīžiem man šķiet, ka Viņa visu zina un saprot.
Bet mēs mīlam viens otru tā, kā mēs mākam un varam, kaut gan iespējams būtu gribējuši un pelnījuši citādāk.