Uz mana spilvena ir palicis tavs mats. Jau trešo nakti uzmanīgi guļu tam blakus. Baidos nejauši notraust.
Es domāju par to vakaru, kad viņš tur nokļuva. Tu vienkārši piezvanīji pie manām durvīm un, kad es tās atvēru, klusēdama ienāci iekšā, vienā rokā turēdama vīna pudeli, otrā savas augstpapēžu kurpes. Mati bija izspūruši un zem acīm bija izplūdusi skropstu tuša, no ceļgaliem lēnām sūcās asinis un arī uz elkoņa bija redzams nobrāzums.
Iegājusi virtuvē tu attaisīji skapi, izņēmi no tā glāzi un pielēji to pilnu. Izvilki no uz galda stāvošās paciņas cigareti, aizsmēķēji, attaisīji logu, apsēdies uz palodzes un klusēji. Es stāvēju atspiedies pret durvīm un tevi vēroju.
Tu nāci vienmēr, kad tavā dzīvē kaut kas nojuka, izgāja no sliedēm. Tu ieradies pie manis iepriekš nebrīdinot un nekad nepaliki ilgi. Citreiz uz nakti, citreiz divām. Citreiz tu klusēdama neizgāji no virtuves, visu laiku smēķēji un dzēri, citreiz tu ienāci pie manis istabā, palīdi zem segas un uzliki galvu uz krūtīm it kā tevi vēljoprojām interesētu mans sirdspukstu ritms. Tas vairs nebija tāds, kā agrāk - stabils un drošs. Kad tu piekļāvies, sirds sāka auļot straujāk, kā dzīdamies kādam pakaļ. Kā cenšoties tevi noķert, zinot, ka tu tūlīt piecelsies un aiziesi. Un es tev to ļaušu.
Es nemaz nevarēju neļaut. Tāda tu biji - toreiz, kad centos tevi noturēt, šķita, ka tu lēnām izgaisti. Palika tikai tava ārējā čaula ar bezgala skumju acu skatienu. Ar bezgala skumjām rokām, skumjiem uzacu lokiem, skumju skropstu ietrīsēšanos un skumjiem smiekliem. Un toreiz es pateicu "Ej, ja vēlies." Es atraisīju savas rokas kā ķēdes no tevis un teicu "Ej, ja vēlies." Es ieslidināju pirkstus tavos matos, maigi pievilku tevi sev klāt, noskūpstīju uz pieres un teicu "Ej, ja vēlies."
Un tu aizgāji.
Reiz tu man pateici, ka esmu tavas mājas. Tavas vienīgās mājas. Tu sēdēji klēpī, elsojot raudāji un teici, ka mīli. Ka vēlies atgriezties mājās. Pavisam. Un jau nākošā dienā tu ne vārda nesakot biji aizgājusi.
Šķiet tas bija pirms gada vai diviem.
Es vēroju kā tu pēc kārtas izsmēķē trīs cigaretes, tad tu piecēlies, pienāci man klāt un uz mirkli piespiedi pieri pie krūtīm. Pēc tam tu iegāji dušā un, uzvilkusi manu kreklu, ieritinājies manā gultā. Es uzmanīgi ielīdu blakus un, kamēr tu gulēji, es ar acīm slīdēju pāri tavai sejai, matiem, rokām. Pārslīdēju pāri it visam, lai saglabātu tevi atmiņā līdz nākošajai reizei.
No rīta tevis vairs nebija.
Es sen vairs nedomāju, kā būtu, ja būtu. Es pieņemu tavu nākšanu un iešanu tāpat kā saules aušanu un rietēšanu. Tāpat kā paisumu un bēgumu. Tevi nevar apturēt, tevi nevar paturēt.
Uz mana spilvena ir palicis tavs mats.
Arī tas ir daudz.
Es domāju par to vakaru, kad viņš tur nokļuva. Tu vienkārši piezvanīji pie manām durvīm un, kad es tās atvēru, klusēdama ienāci iekšā, vienā rokā turēdama vīna pudeli, otrā savas augstpapēžu kurpes. Mati bija izspūruši un zem acīm bija izplūdusi skropstu tuša, no ceļgaliem lēnām sūcās asinis un arī uz elkoņa bija redzams nobrāzums.
Iegājusi virtuvē tu attaisīji skapi, izņēmi no tā glāzi un pielēji to pilnu. Izvilki no uz galda stāvošās paciņas cigareti, aizsmēķēji, attaisīji logu, apsēdies uz palodzes un klusēji. Es stāvēju atspiedies pret durvīm un tevi vēroju.
Tu nāci vienmēr, kad tavā dzīvē kaut kas nojuka, izgāja no sliedēm. Tu ieradies pie manis iepriekš nebrīdinot un nekad nepaliki ilgi. Citreiz uz nakti, citreiz divām. Citreiz tu klusēdama neizgāji no virtuves, visu laiku smēķēji un dzēri, citreiz tu ienāci pie manis istabā, palīdi zem segas un uzliki galvu uz krūtīm it kā tevi vēljoprojām interesētu mans sirdspukstu ritms. Tas vairs nebija tāds, kā agrāk - stabils un drošs. Kad tu piekļāvies, sirds sāka auļot straujāk, kā dzīdamies kādam pakaļ. Kā cenšoties tevi noķert, zinot, ka tu tūlīt piecelsies un aiziesi. Un es tev to ļaušu.
Es nemaz nevarēju neļaut. Tāda tu biji - toreiz, kad centos tevi noturēt, šķita, ka tu lēnām izgaisti. Palika tikai tava ārējā čaula ar bezgala skumju acu skatienu. Ar bezgala skumjām rokām, skumjiem uzacu lokiem, skumju skropstu ietrīsēšanos un skumjiem smiekliem. Un toreiz es pateicu "Ej, ja vēlies." Es atraisīju savas rokas kā ķēdes no tevis un teicu "Ej, ja vēlies." Es ieslidināju pirkstus tavos matos, maigi pievilku tevi sev klāt, noskūpstīju uz pieres un teicu "Ej, ja vēlies."
Un tu aizgāji.
Reiz tu man pateici, ka esmu tavas mājas. Tavas vienīgās mājas. Tu sēdēji klēpī, elsojot raudāji un teici, ka mīli. Ka vēlies atgriezties mājās. Pavisam. Un jau nākošā dienā tu ne vārda nesakot biji aizgājusi.
Šķiet tas bija pirms gada vai diviem.
Es vēroju kā tu pēc kārtas izsmēķē trīs cigaretes, tad tu piecēlies, pienāci man klāt un uz mirkli piespiedi pieri pie krūtīm. Pēc tam tu iegāji dušā un, uzvilkusi manu kreklu, ieritinājies manā gultā. Es uzmanīgi ielīdu blakus un, kamēr tu gulēji, es ar acīm slīdēju pāri tavai sejai, matiem, rokām. Pārslīdēju pāri it visam, lai saglabātu tevi atmiņā līdz nākošajai reizei.
No rīta tevis vairs nebija.
Es sen vairs nedomāju, kā būtu, ja būtu. Es pieņemu tavu nākšanu un iešanu tāpat kā saules aušanu un rietēšanu. Tāpat kā paisumu un bēgumu. Tevi nevar apturēt, tevi nevar paturēt.
Uz mana spilvena ir palicis tavs mats.
Arī tas ir daudz.
2 comments | Leave a comment