Ar lodēm pielādēti ieroči tēraudu šauj.
Ar naidu pielādēti cilvēki uguni spļauj.

Tu viņu ieraugi.
Nedaudz aizraujas elpa.

Tas var būt kādā trolejbusa pieturā mazā, nomaļā ieliņā, muzejā vai kino, piemājas veikalā vai parkā, kuram tu ik dienas mēdz ātri iziet cauri, steidzoties uz darbu.

Tu nevari novērst acis, skatoties, kā viņa iet, kā liek soli aiz soļa, kā kustās gurni, nedaudz uzraujas pleciņi. Tu pamani katru viņas kustību, izturēšanos, stāju, to kā viņa mirkšķina plakstiņus vai samiedz acis, kā atmet galvu, lai mati nekristu acīs, kā ar vienu pirkstu maigi novelk pa vaigu, novācot kādu vientuļu matu, kas nepaklausīgi skrāpējas gar ādu. Kā viņa nedaudz haotiski rokas pa somiņu, meklējot telefonu, un pēc tam viegli piešķiebj galvu, turot to pie auss. Tu uzmanīgi vēro katru izmaiņu viņas sejā. It kā nevilšus paej tuvāk, lai sadzirdētu viņas balss tembru, lai saklausītu, cik dzirkstoši vai sulīgi ir viņas smiekli. Pēc tam uzmanīgi noej garām tā, lai nebūtu pārāk tuvu, bet lai sajustu, kā viņa smaržo. Un tad tu saproti. IR.

Tālāk jau viss notiek ātri. Tālāk viss notiek gandrīz pats no sevis.

Smaids, pretsmaids, tuvošanās, pirmā saruna, telefona numurs, solījums piezvanīt, vakars ar domām par viņu, zvans, uzaicinājums uz tēju, satikšanās Rīgas centrā, pirmie sniegpulkstenīši viņai, gājiens uz tējas namiņu, gulšņāšana violeti pelēkos spilvenos, tēja ar kazenēm, kokosriekstiem un avenēm, smiekli, sarunas par grāmatām, suņiem, mūziku, draugiem, ceļojumiem, jūru un debesīm, dzirkstošas acis un tik pat dzirkstoši smiekli.

Viņa smaržo pēc vēja un brīvības, nedaudz saldi un nedaudz skābeni, tu esi apreibis un īsti nevari saprast. Sēdēdams viņai blakus tu viņu ieelpo, viņa virpina pirkstos savus matus, šad tad pieliecas tev pavisam tuvu, un tu apmulsti un gandrīz aizmirsti, ko viņai stāsti. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Atvadoties tu nejautā, vai drīksti viņai vēlreiz piezvanīt, jo zini, ka zvanīsi jebkurā gadījumā.

Tu brauc viņai pakaļ, ved uz teātri, baletu, operu, izstādēm, muzejiem, kino, tev ir vienalga, ko tu dari, galvenais, ka kopā. Tu ved viņu uz purva takām, dziļiem mežiem, Latgales ezeriem, Ventspils jūrmalu, Stokholmu un Tallinu. Jūs ejat viens otram blakus, plecu pie pleca, rokas dažreiz saskaras, dažreiz atraujas, un tad vienā mirklī vairs neatraujas, pirksti viegli savijas kopā un tu laikam nedaudz trīci, šķiet viņa arī, jūs piespiežaties viens otram ciešāk. Ir labi, sasodīti labi. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Tu nesteidzies viņu noskūpstīt, piekļaut sev cieši klāt un noraut drēbes, lai sajustu viņas kailumu. Visam ir jānotiek lēni.

Tu esi redzējis viņas prieku un dusmas, laimi un skumjas, šķiet, ka tu zini visu par viņas ģimeni, kaķi, suni, zivtiņām, par māju laukos, par izglītību, draugiem, mīļāko mūziku, svarīgākajiem dzīves notikumiem un mīļākajām grāmatām. Un tev viņā, šķiet, patīk viss, kā viņa smejoties atmet galvu, kā pārlec pāri peļķēm, kā dungo pie sevis kādu melodiju, kā aizķeras pie taviem grāmatu plauktiem, ilgi šķirstīdama sev interesējošās grāmatas, ar kādām kustībām pieber tējai cukuru un sagriež citronu, ar kādu sejas izteiksmi skatās uz tevi, kad satiekaties, runājat, smejaties un atvadāties, kā paņem divos pirkstos dzērvenes pūdercukurā un veikli iemet starp lūpām, kā viņa nemanot mēdz viegli noglāstīt sev kaklu un aplaizīt lūpas.

Un tad tu viņu noskūpsti, viņas lūpas ir mitras un vēsas, tu uzliec roku uz vaiga un āda ir silta un maiga. Un tu viņu pievelc sev tuvāk, pievelc pavisam tuvu un saproti, ka vaļā vairs nevēlies laist. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Un pēc mirkļa tavā vannasistabā parādās vēl viena zobubirstīte - viegli rozā ar maigiem sariņiem, plauktiņš ir piekrāmēts ar 10 dažādām pudelītēm, tavā skapī viena atvulkne tiek atvēlēta viņas sīkumiem. Uz galda parādās vāzīte, vāzītē ziedi, koka fotorāmītis ar jūsu kopīgo bildi, balts mežģīņu galdauts virtuvē, viņas krūzīte, viņas ķemme, maiņas drēbes, vēl pāris drēbes, vēl pāris. Un drīz tavā skapī viena atvilkne tiek atvēlēta taviem sīkumiem.

No rīta tu pieecelies pirmais, nolauz kādu ziediņu, ieliec vāzītē uz paplātes, kur jau kūp karsta kafija ar putukrējuma cepurīti un šokolādes skaidiņām (jo viņai tā garšo), grauzdētas maizītes, salātiņi un tuvējā konditorejas veikaliņā nopirkts tiramisu gabaliņš. Un tu modini viņu no rīta, noliekot paplāti viņai blakus gultā, ar smaidu vēro, kā viņa samiegojusies našķojas, pēc tam lēnām uzzīmē sev seju, tu pasniedz viņai mēteli, aizslēdz durvis, aizved viņu uz darbu, aizbrauc pats uz darbu, pusdienlaikā nopērc garu rozi un ieved viņai darbā vai pat centies izbēgt uz pusdienām, lai varētu papusdienot ar viņu kopā. Vakarā tu viņu sagaidi pie darba, aizved kādu koncertu, restorānu vai vienkārši pastaigājat gar jūru, aizbraucat mājās, ilgi runājat viens ar otru, piespiedušies viens otram tuvu, tuvu, pēc tam palienat zem segas, pieglaužaties viens otram tik tuvu, cik iespējams un mīlējaties gandrīz visu nakti.

Vēlāk jūs kopā ceļaties no rītiem, kopā taisāt brokastis, grauzdējat maizītes, cepat olas, spiežat svaigu apelsīnu sulu un graužat salātus (jo viņa tā vēlas). Jūs kopā aizslēdzat durvis, tu aizved viņu līdz darbam, brauc uz savu, pāris reizes dienā viņai piezvani vai aizsūti sms (jo viņa tā vēlas), vakarā sagaidi pie darba, iebraucat lielveikalā, nopērkat vakariņas un brokastis, dodaties uz māju, pagatavojat ēst, ieritinaties pie televizora, reklāmas pauzēs apspriežat dienas notikumus, vakarā ātri izberžat zobus un palienat zem segas, sabučojaties un, ja vēl ir spēks, ātri pamīlējaties.

Vēlāk tu mosties, dzirdēdams, kā viņa graujas pa virtuvi vai vannasistabu, ātri noberz seju ar aukstu ūdeni, aizej uz virtuvi, nogriez biezu maizes šķēli, apsmērē ar margarīnu, uzmet pa virsu desu un ātri aprij. Uzvelc kurpes un nepacietīgi gaidi, kad viņa savāksies, kamēr viņa čammājas, ej lejā uz mašīnu, ieslēdz mūziku un gaidi, kad viņa nonāks. Aizved līdz darbam, vai tuvākajam sabiedriskajam transportam (jo nav laika braukāt apkārt, jāstrādā, jāstrādā), aizbrauc uz darbu, strādā, vakarā iedomājies par viņu un aizsūti, ka pakaļ nebūsi, jo daudz darba, būsi tikai vēlu vakarā. Un tu atbrauc, jūs sabučojaties, palienat katrs zem savas segas un pagriežat viens otram muguru.

Un tad tu pamani garus matus savā vannas istabā, viņa pamana netīras zeķes skapī, tev sāk nepatikt, ka viņa katru dienu neskuj kājas, viņai nepatīk tavi asie bārdas rugājie un vēlais darbs vakaros, tev šķiet, ka viņa pārāk daudz tērē, viņai šķiet, ka tu pārāk maz dāvini viņai dāvanas, tev šķiet, ka viņa tevi ierobežo, viņai šķiet, ka tev ir vienalga, kas ar viņu notiek. Un tu vairs neredzi dzirksteles viņas acīs, viņa vairs nedzird tavus dzirkstošos smieklus, tu vairs nejūtu vēju un brīvību viņas smaržā, viņa vairs nejūt tavas stiprās rokas. Un tad tu arvien biežāk aizkavējies darbā, aizej uz bāru ar draugiem, negribīgi brauc uz mājām, viņa nav gulējusi, viņa gaida un kliedz, tu centies nepacelt balsi, bet viņas spalgie kliedzieni dod pa nerviem, tu uzrūc pretī, beigās tu skaļi kliedz, viņa sit pret zemi tavus šķīvjus, tavu vāzi, krūzītes, tu dusmās paķer fotogrāfiju un triec pret zemi, stikls sašķīst tūkstoš gabalos. Un jūs uz mirkli apstulbstat, un viņa kliedz, ka viņa tevi ienīst, ienīst no visas sirds un tu kliedz, ka tu viņu mīli, mīli no visas sirds, bet jūs abi zināt, ka melojat viens otram.

Un paiet viena nedēļa un otra, nekas nemainās, jūs guļat blakus, novēlat laburītu, grauzdējat maizītes, braucat vienā mašīnā. Jūs runājat, bet starp jums ir kaut kāds nesaprotams troksnis, kas traucē vienam otru dzirdēt. Tu vairs neskūpsti, tu vairs neapskauj, viņa nesmejas. Sen jau vairs nesmejas.

Un kādu dienu tu atbrauc mājās un nav ne viņas, ne viņas drēbju, ne tavu koferu. Nekā nav, vien maza lapiņa ar apdriskātu malu uz virtuves galda "Paliec sveiks!"

Bet tu viņu vairs nemeklē, tu viņai nezvani, kaut arī brīžiem gribās. Vairākas reizes esi uzspiedis viņas telefona numuru, bet nesagaidījis pirmos pīkstienus, steidzīgi nolicis klausuli. Pēc tam piedzēries.

Pēc mēneša tu jau jūties labāk, pēc diviem tu pieķer sevi mirkļos, kad skaļi smejies, pēc trim tu atceries, kā bija pirms viņas. Pēc pusgada tu saproti, cik labi ir bez. Un tu smaidi un satiecies ar draugiem, smejies, aizrautīgi runā par mašīnām un medībām, plāno izklaides braucienu uz Vāciju vai Holandi, apmeklē bārus un atkal kļūsti par sabiedrības dvēseli.

Un tad...



Tu viņu ieraugi.
Un tev nedaudz aizraujas elpa.

Tas var būt kādā trolejbusa pieturā mazā, nomaļā ieliņā, muzejā vai kino, piemājas veikalā vai parkā, kuram tu ik dienas mēdz ātri iziet cauri, steidzoties uz darbu.

Tu nevari novērst acis, skatoties, kā viņa iet, kā liek soli aiz soļa, kā kustās gurni, nedaudz uzraujas pleciņi...