Neknāb, cālīt, pašai sāpēs.

Nevajag pirmos pavasara tauriņus, paliksim ziemā, nevajag tauriņu ap kaklu, tas žņaudz, tas vairs nav modē, nevajag ņirbošus tauriņus vēderā, esmu veģetārietis, ziniet? Un jūs man mēģiniet ieskaidrot, ka tas tauriņš nav gaļa, bet gan kukainis, bet es zinu, ka viņš varbūt pat ir putns, iespējams plēsīgs, asinskārs dzīvnieks.
Ziniet, man ticība neļauj audzēt tauriņus vēderā, mācīt tiem stāvēt uz bumbas un lidot cauri uguņojošiem riņķiem, izdresēt, cērtot ar pātagu, turot metāla būros un kliedzot draudzēt pārdot kādam šausmīgam cirkam par klaunu.
Kā tev šķiet, tauriņiem ir lūpas? Ja nav, kā tad viņi skūpstās? Vai viņi mēdz apķert viens otru un glāstīt ar saviem mazajiem radziņiem? Kāda ir viņu tiesu sitēma - nāvessodi ir atļauti? Nocērtot galvu vai spārnus vai vienkārši kaislīgi noglāstot pulveri nost no trauslajiem spārniem un atstājot pļavā vai zem kāda plaukstoša krūma vientuļi nomirt?
Vai viņu spārnos var izlasīt nākotni, ziedošas pļavas, plūstošus strautus un mirkli pirms nāves? Vai krāsas viņu spārnos liecina par viņu raksturu - maigu pakļaušanos vai savas gribas nesaudzīgu uzspiešanu? Varbūt draisku bērnišķību vai pārlieku nopietnību?
Ka tev šķiet, viņi dzied saviem bērniem šūpuļdziesmas? Maigi ieaijā miegā vai pamet savus bērnus tūlīt pēc piedzimšanas? Vai viņi pasniedz viens otram brokastis gultā un kopā pavada nedēļas nogales?
Pastāsti man visu par tauriņiem, pastāsti man visu.