Vineta iegāja savā gaiši zaļajos toņos iekrāsotajā virtuvītē. Tā bija tik maza, ka diviem cilvēkiem tur būtu grūti ietilpt, un, ja viņi vēl mēģinātu kustēties un pārvietoties, notiktu neizbēgama sadursme. Pie loga stāvēja mazs galdiņš, uz kura būtu vieta tikai diviem šķīvjiem, divām glāzēm, diviem ēdamrīku pāriem, sviesta trauciņam, maizes šķīvītim un, ja saspiestu visu ciešāk, varbūt pat sāls un piparu trauciņiem.
Bet nebija nekas jāsaspiež, jo Vineta dzīvoja viena pati un nevienu ciemos negaidīja, izvilka no ledusskapja savu iecienīto lāceņogu jogurtu, apsēdās uz krēsla, un skatīdamās ārā pa logu, laiski slidināja karoti baltajā, krēmīgajā masā.
Starp zobiem kraukšķēja sēkliņas.

Gaiši zaļajā virtuvē pie galda sēdēja Ojārs. Viņam bija tumši pelēkas bikses ar izstaipītiem ceļgaliem, gaiši brūnas, novalkātas kurpes un padilusi uzvalka žakete. Viņam bija piecdesmit deviņi gadi, īsa sirma bārdiņa, sīkām rētām noklātas raupjas rokas, kabatas pulkstens ar ķēdīti zeltītā krāsā. Katru rītu viņš modās sešos trīsdesmit, pēc pusstundas izlīda ārā no gultas, noskaloja seju ar aukstu ūdeni, devās uz virtuvi, uzcepa dienišķās trīs olas, četrus cīsiņus, nogrieza rupjmaizes riku, uzvārīja melnu, stipru tēju un pavadīja pusstundu ēsdams un domādams. Tā bija viņa mīļākā dienas daļa. Pēc tam viņš vienmēr devās uz savu darbu - sīku kurpnieka darbnīciņu kādā daudzstāvu mājas pagrabā.
Šļūkādams kājas viņš izšļūca no istabas.

Vineta ar Ojāru dzīvoja vienā laikā un vienā telpā.
Šķiet dimensijas bija citas, bet varbūt arī kas cits bija cits.
Viņi nekad nesatikās.

Bet Ojārs katru rītu dzirdēja nesaprotamu krakšķēšanu otrpusgaldam, bet Vineta - dīvaino šļūkšanu cauri virtuvei uz ārdurvju pusi.