uztveres variācijas - garais ievads

es sevi biju sagatavojis aizbraukšanai - es biju pārliecināts, ka vēlos redzēt kā cilvēki dzīvo citur - arī redzēt sevi svešā vidē - bez iesakņotiem attiecību modeļiem. protams, bija apstākļi, kas šo lēmumu palīdzēja iedzīvināt ātrāk.
ar sena paziņas palīdzību izdevās iekārtoties par pastnieku norvēģijas mazpilsētā. patiesības labad jāsaka, šajā reģionā naktīs avīzes piegādā galvenokārt latvieši - tādējādi pašreiz nav izdevies sevi ievietot pilnīgi svešā vidē.
tā kā avīzes jāvadā ar savu auto, tad šurpceļš bija visai nogurdinošs rīga -> ventspils -> nynäshamn (swe) -> mosa (nor) -> horten (nor) -> tønsberg. kopumā nobraukti ~800km pa sauszemi un ~300km pa jūru.
lai gan šurpceļā tika pavadīta gandrīz diennakts - visa jaunā gaidās laiks pagāja ātri. uz pirmā prāmja ventspils -> nynäshamn (swe)(~275km, ceļā ap 10h) pārsvarā bija šoferi/tālbraucēji - kas ātri paēda biļetes cenā iekļautās maltītes un pa grupiņām pārsprieda savus piedzīvojumus - runāja pieklusināti, smējās aizrautīgi. otrā pasažieru daļa (ap 20) bija ļaudis, kas katrs savu iemeslu (bet lielākoties, šķiet, ekonomisku) devās meklēt laimi bagātajā ziemeļzemē. gandrīz visiem no topošajiem pastniekiem priekšā jau bija kāds paziņa, kas bija palīdzējis ātrāk tikt prom no latvijas. kajītes bija divvietīgas - mazmazītiņa istabiņa ar televizoru un divstāvu gultu. mans kajītes biedrs - topošs būvdarbu vadītājs - loģisku apsvērumu dēļ pārstājis tapt. kopumā visi mazliet apmulsuši. vairums nelabprāt dodas prom no ierastās vides.
apmēram puse no jaunajiem pastniekiem ir krievvalodīgi - viņi automātiski tiek sūtīti strādāt uz dramen (tāda ir norvēģu personālvadības politika). jāsaka, ka kopumā brauciens cauri zviedrijai šķita tāds drudžains - visi centās nesties kā ārprātīgi - nevarot aptvert, ka šeit ir drusku cita braukšanas kultūra. jāsaka, ka daļa jauno pastnieku, kas pirms tam bija darbojušies būvniecības nozarē, devās uz jauno mītnes zemi ar visai ekstravagantiem auto - džipiem, kabrioletiem, biznesa klases auto u.c.
pārcēlušies no mosas uz hortenu mēs tikām sadalīti pa reģioniem - attālumi nav pārāk lieli - visa darbība noris apmēram 100 km ap oslo. es un vēl pāris latviešu tiekam strādāt tønsbergā - mazpilsēta norvēģijas saulainākajā reģionā. mūs un dažus jaunos pastniekus no tuvējām pilsētām ievieto pagaidu mītnē - medmāsu kopmītnēs. kopmītnes nelielas, drusku palietotas, bet ērtas - topošās medmāsas gan nemana - laikam vasaras brīvlaiks. toties kojas pilnas ar laimes meklētājiem no visas pasaules.
darbs sešas dienas nedēļā - no ~3:00 līdz 6:30. katram tiek iedalīts noteikts maršruts (route), kura ietvaros jāpiegādā avīzes (pārsvarā tønsberg blad un aftenposten) un reklāmas. norvēģi pārsvarā dzīvo privātmājās - tas visnotaļ sarežģī un padara laikietilpīgu piegādi, jo jābraukā un jāmeklē īstās pastkastes. tad nu šis arī noteica pirmās nedēļas gaitu - sākumā sajūtas visnotaļ mulsinošas - tu dodies kopā ar savu "skolotāju" piegādāt avīzes rajonā, kura ģeogrāfiju tu pilnībā nepazīsti. pēc darba jaunie pastnieki tik vien var spriest, ka darbs ir fiziski nogurdinošs (diennakts ritms vēl nav pielāgojies) un ka pirms gada neviens nav domājis, ka būs spiests doties prom no savām mājām latvijā. bet te nu mēs esam.