spazio_zero

Kad būs mans "happy end"?

kā vēl vairāk var sadirst visu, kā es to jau esmu izdarījusi?

īsie eiforijas mirkļi tā pat beidzas ar dziļu vientulību. es laikam nemāku būt mērenībā, man ir vai nu pati augša vai arī pats dziļākais izmisums.

kā lai šādi dzīvo, kā? kur ir kāda instrukcija kā dzīvot? cik soļus uz priekšu ir iespējams paredzēt? kā lai saglabā vēlmes konstantas, bez jebkādiem paisumiem un bēgumiem?

man nav nevienas atbildes.

vakar naktī uzcepu auzu pārslu cepumus, tad nu brokastīs ir tie un garda tēja, ko tētis no ķīnas atveda.
Žēl, ka man nav svaru, jo man liekas, ka esmu pamatīgi notievējusi, pēdējās dienās vispār neko daudz neesmu ēdusi, tā kā vēders palakans. būs vairāk laika, girbu vismaz 1x nedēļā iet kačāties, lai vēders beidz ļurināties un rokas arī jau sāk ļurināties... grrr..

visi cilvēki griež acis no pieres ārā, ja kaut pušplēstu vārdu ieminos par tievēšanu, pat tievākās meitenes saka, ka kur nu man vēl vairāk.. bet es nejūtos labi, man vajag vēl un vēl, tā lai visur kaulus redz. varbūt man ir kaut kas sapisies galvā, bet man ir savs skaistuma ideāls. paldies dievam, mana miesasbūves nav gluži kā mazai, vārgai meitenītei, bet gan spēcīgs ķermenis, tāpēc vajag arī mazliet musīšus. gribu sevi lauzt fiziki, varbūt arī ar galvu paliks labāk.