Uz Maroku. Kur milzu gultā var gulēt, nemostoties ilgi, ilgi. Kur gultā daudz baltus, mīkstus, pēc svaiga gaisa smaržojo;sus pēļus, kuros noslīkt. Kur balti zīda palagi, tik daudz, ka var apmaldīties. Pa logiem ieplūst tikai aizkaros sapinies sāļais jūras gaiss. Un saule nespiež acīs, jo tai to neļauj biezi, smagi baldahīni virs galvas! Aiz loga kāds klusi spēlē mandolīnu. Tādu mierīgu, ieaijājošu melodiju. Tas varētu būt vecs vīrs uz mazās kaimiņu ieliņas.
Pamosties un dzert vislabāko kolumbiešu kafiju terasē, kur izkārtotas smalkas antīkas mēbeles, un tikai pa mazu šķirbiņu redzēt jūru, aiz biezās koku un krūmu audzes zaļajā dārzā. Nesteigties, malkot, baudīt.
Gaišo vakaru sagaidīt ar skaļu mūziku un gardiem kokteiliem, un noreibt tikai no Āfrikas burvības. Dejot uz savrupnama jumta, kā filmās. Un tad atkrist daudzos lielos, košos spilvenos tur pat un aizmigt elpojot silto, sāļo Marokas gaisu.
Un pēc tadas atpūtas divu nedēļu garumā, būru ar mieru atgriezties ikdienā, realitāte.
Mīlu sapņot!