tas beidzot notika! sen gaidītais, tik ilgi lolotais un tik ārprātīgi nepieciešamais lietus beidzot apslacīja zemi, remdēja puķu dobju slāpes, pārvērta manu dārzu par upju-ezeru tīklu ar pavisam nedaudzām saliņām un ļauj man atkal elpot! YES! paldies, paldies, paldies! : )
mākoņi pa gaisu peldējā tā it kā bēgtu no kaut kā briesmīgi šausminoša un aiz loga smagais, aukstais un spēcīgais lietus radīja necaurredzamu, necaurejamu un graujošu baltu sienu! šī bija viena no tām ļoti, ļoti retajām reizēm kad es mīlēju negaisu un lietu...

hurrey!