Pirmkārt, nākošo gadu pavadīšu Latvijā, nevis ēdienu valstībā Itālijā. Bet nekas, es pārāk nebēdājos. Braukšu trešajā gadā, tikšu turr, kur visvairāk kāroju un tā. Un nebūs tik daudz vairs jālauza galva, jo citi jau būs ieminuši taciņu.

Bet tagad par vakardienas trako vētru. Vējš ir vienīgā dabas stihija no kuras man ir bail pat esot mājās. Man vienmēr liekās, ka vējš paliks tik spēcīgs, ka varēs pacelt no zemes mašīnu vai izraut manu piemājas bērzu ar saknēm kā mazo ezi.
Bet vakar es patiešām pamodos pēc vecā laika ap pustrijiem naktī, jeb pēc itāļu paražām no rīta un nevarēju līdz 4 iemigt, jo vējš bija pārāk skaļš un likās pārāk bīstams.

Nu vēl man ir nedaudz bail arī no negaisa, bet tas sevī lielā mērā iekļauj lielu un spēcīgu vēju. Negaiss ir zibens, bet zibens reiz iespēra manās mājās. Bet tā ir vasaras sastāvdaļa, nevis riebīga pavisam, pavisam agra pavasara, kā šobrīd.

Un treškārt, lai dzīvo Kaupo un Livonijas hronikas un, protams, historiogrāfija! Vēl pavisam nedaudz un varēšu atgrizties pie savas draudzenes Megaritas, jeb patiesajā vārdā Margheritas.


Lai jums jauka diena! : )