Kāpēc es esmu tik nelabojama?
Kāpēc viņu redzot man trīc rokas un ceļgali, svīst plaukstas, sirds lec pa muti laukā kā pēc garas, nogurdinošas pastaigas, vēderā lido taureņi, es sarkstu kā viskarstākajā vasars dienā, mulsi smaidu un nejūtos savā ādā?
Kāpēc es nesaprotu ko viņš domā ar visiem tiem jocīgajiem izlecieniem?
Kāpēc man nav dabiskā šarma(kaut gan es jau nezinu) un es nemāku koķetēt?
Kāpēc viss nevarētu notikt vienkārši?
Un galu galā, kāpēc es neesmu metrs septiņdesmit trīs?
Un man vairs negribās tur iet, iet ciemos, man negribās būt viņam blakus tā pat vien un neko nesaprast, un justies kā piecus metrus no sapņa!