vakardienas prieks un sajūsma - onkulītis, kurš gleznoja kanālu Rīgas centrā! tas likās tik vajadzīgi un pašsaprotami..
Kristīnei Opolais ir ļoti sapratīgas domas par kaisles apslāpēšanu un regulēšanu un man patīk tas kā viņa iemīlējās Nelsonā..
es ik pa laikam atceros savas divas nekad neaizmirstamās un nekad vairs neatgūstamās lietas - broša par 2 latiem, Sofijas krāmu tirdziņā, kuru nezin kāpēc izdomāju, ka man nevajag, bet tagad jau trešo gadu nožēloju, ka tā nav mana un bundžiņsoma no ZARA, kuru neuzdāvināju sev vārda dienā un tagad nesaprotu kāpēc. bet toties mamma laboja manu kļūdu un Holandes braudienā nopirka kaķa brošu, lai nebūtu sajūtas, ka ir palicis kaut kas neizdarīts.
un man ļoti gribētos padzīvoties angliski runājoša zemē. kaut vai tikai sarunu pēc. ar cilvēkiem, kuri runā angliski.
un krāmu tirdziņus visā pasaulē - barselonā, amsterdamā, berlīne, londonā, ņujorkā. es zinu, ka tas varbūt ir banāli, bet šīs pasaules lielpilsētas - man gribās. un maskavu - sarkano laukumu, tretjakova galeriju un pēterburgā - ermitāžu. bet tas taču ir superīgi redzēt un piedzīvot kā ir citur. askētismu stokholmā un kruasānus elizejas laukos, 100 makaronu veidus toskānā un ugunīgu salsu rio.
vai vienkārši pojenes te pat latvijā.
GRIBU PASAULI SEV PIE KĀJĀM!