Tuk - tuk... Tuk - tuk... Tuk - tuk...
Mana sirds sitās neprātīgi, Es biju skrējusi visu to gabalu. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš bija nepareizi uz mani paskatījie? Tikai tāpēc, ka viņš bija nepareizi bildis vārdu? Tikai tāpēc, ka viņa smaids bij nepareizs!?
Un tagad Es te stāvēju zem ābeles basām kājām viss caur slapja, jo arī lietus bija sācis līt nepareizā laikā!!!
Un kā gan būtu pareizi? Varbūt vajadzēja to pateikt priekšā, bet ko Es būtu teikusi? O jā, Es būtu teikusi:"Pareizi vajag smaidīt, lai lūpas paveras, lai vaigos iezogas bedrītes, lai acis iemirdzas" Bet tā jau būtu tikai mana pareizība...
Man bija dzimusi sajūta, ka viss ir sajucis, ka pareizais bija kļuvis nepareizs, bet nepareizais - pareizs... un kur tam visam bija robeža?
Es apsēdos uz zemes un lūkojos peļķē. Tajā krita viena lāse pēc otras... un lāses tā vienkārši saplūda ar peļķi... Un nebija ne pareizi ne nepareizi. Bet varbūt vajadzētu kliegt:"Nē, ne tā, vajag iekrist, lai Es dzirdu!!!" Tomēr lāses vienkārši iekrita, saviļnoja ūdens virsmu un pazuda... Lāses pieņēma visu tādu, kāds nu tas bija... viņa nekur neskrēja, viņas sirds tā nesitās... viņa vienkārši saplūda...