Do you believe in something beautiful?

Šonedēļ sasniedzu īpašu līmeni cilvēka fizioloģisko izdalījumu/izkārnījumu pieredzēšanas biežumā. Dažāda lieluma "kluči" un dzeltenās peļķītes uz ielām un metro staciju stūros vairs nav nekāds brīnums, taču aizvakar sanāca iet garām sievietei, kurai burtiski tajā brīdī uz ielas nogāja ūdeņi. Es biju ļoti apstulbusi un sākumā līdz galam nesapratu, vai tas, ko redzu, ir tas, pēc kā tas izskatās. Kad jau biju pagājusi garām un atskatījos uz eleganti ģērbto sievieti žaketē un kleitā, redzēju, ka viņai tiešām ir milzonīgs vēders. Viņa mēģināja kaut ko paniski atrast somā (gan jau, ka telefonu). Es savu paiešanu garām pēc tam centos attaisnot ar to, ka man līdzi nebija vietējā telefona, un es tāpat nebūtu varējusi palīdzēt izsaukt ātros. Bet gan jau būtu pagājusi garām arī tāpat. Reizēm tik grūti izkāpt no sava latviskā "garām pagājēja" lomas, it sevišķi šeit, kur sākumā bija jāiemācās pretējais - nedot katram bomzītim 10 dolārus un saprast, ka cilvēki uz ielām vienkārši guļ, nevis viņiem ir slikti. Lai vai kā, ceru, ka bērns ir piedzimis sveiks un vesels un varbūt viņam pat tika dots kāds zīmīgs vārds saistībā ar konkrēto ielu, piemēram, Leksingtons.