Do you believe in something beautiful?

iemēģinot jauno ričuku (kura vienīgā nelaime ir ūbersmagums), braucu no centra uz Iļģuciema stūri, Olimpijas apkārtnē sākot sekot kādam armijas krāsās tērptam onkulim, kurš arī sparīgi minās, novietojis kūkveidīgu objektu uz sava bagāžnieka. pie Olimpijas pārejas viņš stāvēja un laida garām braucošās mašīnas, mājot ar roku, vēl nodomāju - re, cik cēli, tomēr no csn viedokļa mazliet netaktiski un galvu jaucoši. tā kā Daugavgrīvas ielā Centa Ūbeles kompānijas dēļ sākusies branga rekonstrukcija, izdomāju braukt gar rozentāļiem un tad ārā uz slokas ielu. onka, izrādās, arī devās turpat un pat izbrauca visus zināmos šortkatus, kas apbrauc slokas ielas neērtās ietvjuvietas. tā nu mēs braucām, viņš arī bija ievērojis, ka es turos aizmugurē, un ik pa laikam pameta acis atpakaļ. jau I-ciemā, pie veikala Villijs (vai kā viņtur),viņš aizdevās uz ielas otru pusi, es braucu, turpinot viņu vērot. un tad - bladāc, kā filmā - velosipēds dinamiskā ātrumā saduras ar no blakusteritorijas izbraucošo auto, kas arī brauc normālā ātrumā. onka tiek pasviests gaisā, un viņš nogāžas turpat pie auto. domāju, ka jāsauc ātrie vai jāsteidz palīgā, bet brīnumainā kārtā viņš piecēlās un sāka krieviski lamāties ar šofera vadītāju. roka gan (un droši vien ne tikai) bija asiņaina un diez vai viņš savu turpmāko ceļu mēroja ar velo.
būsim prātīgi.

un tomēr - jau kādus 10 gadus šķiet, ka Mielava ''Ar dzimtenes sajūtu miegā" ir viens brīnišķīgs pašmāju albums. mums bija šī kasete, kad tētis vēl braukāja ar Škoda fabia, tāpēc dziesmas vienmēr šķiet kā tādas auto logam garām slīdošas rapšu pļavas, saldas un smaržīgas.