Do you believe in something beautiful?
Then get up and be it!
Posted on 2011.07.13 at 22:33
kad dodos cilvēku pārpildītās ielās savās gaitās un pēkšņi ieraugu pūlī zināmu seju, uzreiz paliek tā silti/auksti/kņudoši/vēlnezkā, katrā ziņā uzreiz jūtu, ka tur iet tāds vai šitāds cilvēks. pat, ja nezinu, kā viņš šodien jūtas, viņu ieraugot, raisās kādas konkrētas emocijas. taču lielākoties viss pārējais pūlis, ja rūpīgi neieskaties ļaužu sejās vai neieklausies sarunās (vismaz man tas parasti rosina iztēli par šo ļaužu ikdienu un dzīvi kā tādu), šķiet kā tādi staigājoši un neko neizsakoši gaļas gabali. droši vien tieši šī gaļas-gabalisma dēļ mūs mēdz nokaitināt dažādas pārējo gabalu darbības. nu, diez vai varētu aizkaitināt labākā drauga nejaušs uzgrūdiens virsū tramvajā, taču sveša cilvēka uzgrūdiens reizēm var novest līdz pat kautiņam. šeit nāk prātā 'cilvēki ir jāmīl' gudrība, ko arī cenšos ik pa laikam atcerēties, kad sabiedriskajā transportā sajūtu urīna aromu vai dzirdu rajona krievvalodīgo bandu spraigo čalošanu aiz loga.
reizē prātoju, cik interesanti būtu, ja katram cilvēkam apkārt būtu redzami visi mūsu smalkie slāņi. ja ne gluži auras veidolā, tad varbūt vismaz tādā kā datorspēlīšu veidā, kad atkarībā no noskaņojuma ap cilvēku iekrāsotos zaļi priecīgs, sarkani dusmīgs, violeti noraizējies vai blāvi noguris aplītis (vēl advancētākā variantā varētu parādīties rakstura īpašības). protams, būtu ļoti grūti no tā norobežoties, jo lielākoties mums nemaz negribas un nevajag zināt, kādā omā ir pretīmnākošais garāmgājējs. taču, ja šo opciju varētu tā labprātīgi ieslēgt, tas ļautu skaidrāk saprast, ka apkārt ir tik daudz cilvēku. varbūt kādam tas palīdzētu tikt galā ar sevis šaustīšanu, jo varētu redzēt, ka ne tikai viņš vienīgais konkrētajā brīdī jūtas nožēlojams vai bezgala satraukts. kādam citam šī redzamā informācija iebikstītu sānā un teiktu: "eu, nebļauj uz viņu tagad, viņam šodien sāp kāja". diennakts tumšajā laikā varētu droši soļot pa maskačku un redzēt, kurā brīdī labāk pāriet ielas otrajā pusē, arī citkārt ļaunprātības veikt būtu grūtāk. zināmā mērā atkristu arī abpusēji nevienlīdzīgu prieku izraisošas draudzības vai attiecības. un vēlreiz - tas vienkārši liktu atcerēties, ka mēs neesam vienīgie, kas elpo, jūt, priecājas un skumst. un varbūt tā varētu vairāk iemācīties cilvēkus 'mīlēt'.