Do you believe in something beautiful?

ikgada jūnija sākuma svelme ir klāt, un, lai gan lielo karstumu panesu ne pārāk labi, gribas pēc iespējas vairāk pagozēties saulītē un paķert pigmentu uz savas bālās ādas. tā arī vakar, gaidot lietišķa rakstura tikšanos ar kādu meiteni no cibas, vazājos pa Kronvalda parku, mēģinot atrast pusēnas/pussaules soliņu, uz kura pakavēt garo laiku un paķert sauli. kad uz viena soliņa sēdēt palika garlaicīgi, devos uz otru, nu jau pie paša Kongresu nama, kur bija sarunāta tikšanās. tur soliņu ieloka vidū sauli ķēra kāds puisis, izmeties gandrīz vai pliks, ar ļoti rūpīgi uzlocītiem šortiem un prjaņiku paku blakus. pagāju mazliet nostāk un apsēdos lasīt Keruaka Darmas Blandoņas, kuras diemžēl sarežģītās angļu valodas dēļ nespēju pilnvērtīgi uztvert. ja "Ceļā" savulaik tika lasīts latviski un katrs vārdu virknējums bija baudāms kā rabarberu uzpūtenis, tad Dharma Bum'i tiešām prasa vārdnīcas izmantošanu, bet ne par to stāsts. tā nu sēdēju un lasīju, līdz blakus veģetējošais puisis man pievērsās un uzsāka sarunu. lai gan krievs, viņš ļoti cītīgi centās runāt latviski un teica, ka latviešu valoda viņam ļoti patīkot un ka pirms sešiem gadiem to pratis ļoti labi, taču tad pārvācies uz īriju, zviedriju, poliju un sazin kur vēl, tāpēc ar laiku piemirsis gan latviešu, gan mazliet arī krievu valodu. tā nu mēs sarunājāmies, viņš - lēnīgi stostoties, es - cenšoties palīdzēt vārdu izlocīšanā un gramatikā. tad, kā paredzams, šis sāka teikt, ka es esmu ļoti skaista, un uz manu 'paldies,paldies' atbildēja, ka par komplimentiem 'paldies' nevajagot teikt. pēc brīža pievērsu skatienu sarunbiedra vēnām un ieraudzīju dūriena pēdas, par ko īpaši nebrīnījos. tad sekoja jautājumi par to, vai man ir pariņ utt, nu jau ik pa laikam centos atkal rūpīgi iedziļināties grāmatas saturā, kas gan īpaši neveicās. tad sarunbiedrs apsēdās blakus un vaicāja, par ko ir grāmatā, uz ko gan es pārāk izsmeļoši nevarēju atbildēt, jo biju tikusi līdz 2.lappusei. tajā brīdī man iezvanīnās telefons, un - tavu atvieglojumu - tie izrādījās puikas no skolas,kas stāvēja 30m tālāk un bija vērojuši manu sarunu. tā nu aizskrēju pie puikām patērzēt, un pēc brīža klāt bija arī cibas meitene. sakarsušais sarunbiedrs nemierīgs dīdījās apkārt un droši vien meklēja nākamo sarunbiedru. zīmīgais šajā stāstā ir tas, ka kārtējo reizi pierādījies, ka ar mani publiskās vietās sarunas uzsāk tieši šādi cilvēki - bomži uz perona vai narkomāni parkos. esmu jau apradusi, he.