Do you believe in something beautiful?

mamma šorīt dalījās atmiņās par 13.01.91 - pirmo vakaru, kad pa radio izskanēja paziņojums par esošo situāciju un aicinājums cilvēkiem iziet ielās. viņa tobrīd brauca mājās no viesībām un aicinošo radio balsi izdzirdēja trolejbusā. nokļuvusi Salasplī, nolika gulēt mazos knauķus - mani un māsu, sazvanījās ar brāli Rīgā (neatceras, kur bija tētis - vai piebiedrojās,vai arī tobrīd strādājās pa Rundāli) un ar pēdējiem vilcieniem devās uz Rīgu. tonakt Doma laukumā esot bijis mazs bariņš cilvēku, ne miņas no vēlēkajām 'pļeskām' un tusiņiem pie ugunskuriem - tikai kutelīga sajūta krūtīs un aukstums, kas kož pirkstos. omamma mājās esot pukojusies, jo droši vien pieļāva iespēju, ka mūs turpmāk būs jaaudzina viņai; ko gan varēja zināt pēc notikumiem LT, kad savas dzīvības atdeva 14 cilvēki. tajā pašā laikā mamma saka, ka, protams, tas, vai viņi tur stāvēja vai nestāvēja - ne jau tas mūsu zemi paglāba. tādas lietas jau ir zvaigznēs ierakstītas un vai nu notiek, vai nenotiek.
domās to visu pārcilājot, atceroties visas mammas spridzināšanas un avārijas, spriežu, ka man ir bijis ļoti daudz iespēju kļūt par bārabērnu. paldies, ka tā nenotika :)