Do you believe in something beautiful?
Then get up and be it!
Posted on 2010.09.02 at 20:56
gara diena pavadīta!
vakar mums bija piedzīvojumi. jau stāstīju par mūsu riteņiepirkumiem un slēdzenēm. abiem velosipēdiem arī aizmugurē bija u veida slēdzenes, kurās karājās atslēgas, bet mēs viņas kaut kā nemācējām izņemt ārā un nez kādēļ nolēmām, ka pagaidām neizmantosim. tā nu, nekā ļauna nenojaušot, dzīvojāmies pa atklāšanas ceremonijām & co, līdz pēc ~5h atgriezāmies laukumā pie riteņiem un pamanījām, ka kāds neģēlis ir aizslēdzis tās slēdzenes un atslēgas izņēmis! rezultāts tāds, ka pakaļējā riepa negriežas. mājupgājiens bija graujošs, šķiet, ka tas aizņēma kādas 45 min, jo stiept riteņa pakaļu un ripināt uz priekšu stūri + stiept visas mantas nebija ļoti ērti. neskaitīju, cik reizes kāds nozirgojās par mums, sēžot āra kafejnīcā un zelējot smēķi, sušķi tādi. nu labi, tajā brīdī man arī pašai gribējās smieties par sevi, bet varbūt vairāk tomēr raudāt.
tā kā šorīt bija jādodas uz otru pilsētas galu pēc metāla zāģa + bijām kartē atzīmējušas nepareizu adresi, noriņķojām simtiem papildus līkumu, līdz nekā neatradušas, sākām uzplīties dažādiem neliela auguma ķīniešiem, kuri izskatījās pēc studentiem, jo apgrozījās pie universitātes. izrādās, ka viņi ir ļoti atsaucīgi. viens pat piekrita izvilkt no somas savu kontraktu un parādīt tur esošās koju adreses, pēc kuras atradām pareizo māju un tikām pie zāģa, pirms tam gan iztrobelējot 2 stāstā neiesaistītus studentu menedžerus, jo zāģis atradās pie trešā (mums, piemēram, ir tikai viena studentu menedžere. bet tās bija lielākās kojas, tāpēc menedžeru vairāk. vienu no viņiem redzējām baltā nakts halātiņā, jo bija tikko uzmodies no sapnīša).
pēcpusdienā istabas biedrene veica šo lielisko darbiņu, jo mani nervi tam nelikās par stipru. ok, es to varētu izdarīt, bet skaņa + vibrācija bija tik baisa, ka baidījos bailēs kaut ko aizsviest pa gaisu un izdarīt nopietnus miesas vai īpašuma bojājumus kādai no mums. diemžēl nenoķēro kadru ar Andas riteni, jo dzirksteļu strūkla bija miilzīga un es biju sabijusies. pie mana riteņa bija vien tādas atraudziņas, kurās var aplūkot zemākesošajā bildē.
citā bildē ir arī vairāki Nili Holgersoni, kas apdzīvo tuvējo kanālu. viņi dzīvo baros un brīdī, kad vēlējāmies viņus iemūžināt, sāka masveidā pietuvināties; šķita, ka esam sprukās, bet šie tādi labsirdīgi. un vēl šādi tādi kadri.
( jauku vakaru! )
vakar mums bija piedzīvojumi. jau stāstīju par mūsu riteņiepirkumiem un slēdzenēm. abiem velosipēdiem arī aizmugurē bija u veida slēdzenes, kurās karājās atslēgas, bet mēs viņas kaut kā nemācējām izņemt ārā un nez kādēļ nolēmām, ka pagaidām neizmantosim. tā nu, nekā ļauna nenojaušot, dzīvojāmies pa atklāšanas ceremonijām & co, līdz pēc ~5h atgriezāmies laukumā pie riteņiem un pamanījām, ka kāds neģēlis ir aizslēdzis tās slēdzenes un atslēgas izņēmis! rezultāts tāds, ka pakaļējā riepa negriežas. mājupgājiens bija graujošs, šķiet, ka tas aizņēma kādas 45 min, jo stiept riteņa pakaļu un ripināt uz priekšu stūri + stiept visas mantas nebija ļoti ērti. neskaitīju, cik reizes kāds nozirgojās par mums, sēžot āra kafejnīcā un zelējot smēķi, sušķi tādi. nu labi, tajā brīdī man arī pašai gribējās smieties par sevi, bet varbūt vairāk tomēr raudāt.
tā kā šorīt bija jādodas uz otru pilsētas galu pēc metāla zāģa + bijām kartē atzīmējušas nepareizu adresi, noriņķojām simtiem papildus līkumu, līdz nekā neatradušas, sākām uzplīties dažādiem neliela auguma ķīniešiem, kuri izskatījās pēc studentiem, jo apgrozījās pie universitātes. izrādās, ka viņi ir ļoti atsaucīgi. viens pat piekrita izvilkt no somas savu kontraktu un parādīt tur esošās koju adreses, pēc kuras atradām pareizo māju un tikām pie zāģa, pirms tam gan iztrobelējot 2 stāstā neiesaistītus studentu menedžerus, jo zāģis atradās pie trešā (mums, piemēram, ir tikai viena studentu menedžere. bet tās bija lielākās kojas, tāpēc menedžeru vairāk. vienu no viņiem redzējām baltā nakts halātiņā, jo bija tikko uzmodies no sapnīša).
pēcpusdienā istabas biedrene veica šo lielisko darbiņu, jo mani nervi tam nelikās par stipru. ok, es to varētu izdarīt, bet skaņa + vibrācija bija tik baisa, ka baidījos bailēs kaut ko aizsviest pa gaisu un izdarīt nopietnus miesas vai īpašuma bojājumus kādai no mums. diemžēl nenoķēro kadru ar Andas riteni, jo dzirksteļu strūkla bija miilzīga un es biju sabijusies. pie mana riteņa bija vien tādas atraudziņas, kurās var aplūkot zemākesošajā bildē.
citā bildē ir arī vairāki Nili Holgersoni, kas apdzīvo tuvējo kanālu. viņi dzīvo baros un brīdī, kad vēlējāmies viņus iemūžināt, sāka masveidā pietuvināties; šķita, ka esam sprukās, bet šie tādi labsirdīgi. un vēl šādi tādi kadri.
( jauku vakaru! )