Do you believe in something beautiful?

ir tik ļoti jocīgi atiet vecajās sliedēs. saprast, ka nekur nav jāskrien, nav jāraizējas, jāpiebāž galva ar informāciju un jāceļas ap astoņiem. pirmā diena šogad, kad varu skolai pateikt uz brītiņu ardievas. jokainākais ir tas, ka man to īsti nemaz negribas. protams, es alkstu atpūtas, bet doma par septembri man neuzdzen šausmas vai smagu nopūtu. it sevišķi pēc prakses es diezgan ļoti sapratu, ka man tiešām, tiešām patīk tas, ko mācos, patīk kopējā atmosfēra, cilvēki un viss, viss. ļoti ceru, ka šī izglītība būs kas vairāk par papīru kabatā.
vakardienas mājupceļš šķita kā īsts vasaras sākums. mazliet dīvains un drusku biedējošs, bet aizraujošs. pirmo reizi nostopēju mašīnu, kurā tiku fotografēta gan ar digitālo, gan ar filmiņziepju trauku, kurā šoferi runā par roku palaišanu pret sievietēm un caurskata valsts prezidentam adresētas vēstules, kur pieraksta manu vārdu un telefonu, un tas viss notiek, sēžot iespiestai starp kursabiedru un vecu sieviņu ar suni klēpī. Krāsotāju ielas dzīvoklis arī bija pabaiss, bet mani tur neieslēdza, nenolaupīja un viss beidzās labi. jācer tik, ka drīz man kāds nezvanīs un neapsūdzēs zādzībās, jo tiešām nezinu, ko nozīmēja ''nu tad par pārējo runāsim telefoniski [..]" izrādās, ka kursabiedrs, kāpjot ārā, pat bija pierakstījis mašīnas numuru gadījumā, ja ar mani kas notiek, hehe.
aidā JŪLIJĀ!