Šodien ir tā diena. Šodien jāiet un jāapzinās fakts, ka neesmu nekas īpašs, vien tārpiņš, kas velk dzīvību.
Izlidot no budžeta vietas pēdējā semestrī pirms augstskolas beigšanas ir nožēlojami. Tas jāatzīst - faktiski tagad būs jāmaksā par stresu un nevajadzīgi izķēzītajām stundām, ko sagādās bakalaura darba rakstīšana. Biju cerējusi pie tā nopietni pastrādāt, bet tagad jau vairs nav ne gribēšanas, ne varēšanas. Vispār, ja tā iedziļinās, situācija ir traģiska.
- Man nav naudas, par ko apmaksāt vajadzīgo summu, tātad jāņem kredīts. BET - man nav galvotāja.
- Cik pretīga sajūta, kad esi darījis labāko, no sirds pūlējies un centies, un viss ko tev beigās pasaka - maksā!
- Augstskolās labās atzīmes pelna tikai tie, kas pasniedzējiem jau pirmajā semestrī iepatikušies. Citi kadri var rāpties pa sienu augšā, bet nekad nepārkāps viduvējības robežu.
- Un vispār jūtos kā apkaunojums pati sev.
Nē, nu labi, tik traki arī nav. Man vismaz ir darbs, kurš man patīk, bet ar pusslodzes algu diemžēl neizdzīvošu, tāpat kā maksas idiņi nevar pretendēt uz stipendiju, tātad atkal 70ls nost no ikmēneša ienākumiem. Ar to šajā pilsētā nevar izdzīvot. Nav tik traki, she says... ir traki. Ir. Visa dzīve grūst kopā, un nav, kam lūgt palīdzību.
