Laime?
un vel:
"
Pirmā kļūda un visu nelaimju cēlonis ir tas, ka meklējam laimi ārpus sevis, bet nevis tās patiesajā miteklī — savā dvēselē. To nezinādami, pieļaujam visas pārējās kļūdas.
Piemēram, meklējam mīlestību, domādami, kā to mums sniegs paša otra pusīte. Cilvēks maldās dūksnājā, domādams — ja kāds viņu mīlēs, viņš būs laimīgs. Esam aizmirsuši bausli: mīli savu tuvāko kā SEVI pašu!
Mēs paskrienam garām sev, domājot, ka, mīlot otru, otrs mīlēs mani. Bet esam aizmirsuši mīlēt paši sevi. Un, ja nemīli sevi, kā mācēsi mīlēt otru? Tā arī dzīvojam — nemīlam ne sevi, ne to tuvāko.
Ja cilvēks cer, ka otrs viņu darīs laimīgu, viņš sāk domāt, kādam šim otrajam jābūt. Savā prātā izveido priekšstatu, ka tieši tāds un ne savādāks būs tas, ar kuru jutīsies laimīgs. Sāk pielāgot otru savām vēlmēm. Bet, paraugoties dziļāk, nākas atzīt — visas vēlmes rodas no bailēm.
— Kā tas izpaužas?
— Nu, kaut vai, reklāmu un masu mediju nohipnotizēts, cilvēks kā zombijs sāk ticēt tam, ka tieši tādam jāizskatās, tieši tā jāģērbjas, tieši tāda automašīna jāpērk, tieši tādas bankas pakalpojumi jāizmanto cilvēkam, ar kuru būšu laimīgs… Patiesībā priekšstati rodas bērnībā — neapzināti, mātes ietekmē.
— Vai tad cilvēku, kas sev tic, var ietekmēt kaut kāda reklāma un sabiedrības normas?
— Tur jau tā lieta, ka reklāmām un sabiedrības nepareizajiem priekšstatiem pakļaujas bailīgais. Kas ir brīvs savā izvēlē, to neaizrunās neviena lakstīgala. Ietekmēt var to, kurš nezina, kas viņam nepieciešams, jo dzīvo ilūzijā par laimi. Tāpēc ģimene ir kļuvusi par cilvēces stūrakmeni, jo cilvēks prasa no otra būt tādam, kādu viņš to grib redzēt.
"
"
Pirmā kļūda un visu nelaimju cēlonis ir tas, ka meklējam laimi ārpus sevis, bet nevis tās patiesajā miteklī — savā dvēselē. To nezinādami, pieļaujam visas pārējās kļūdas.
Piemēram, meklējam mīlestību, domādami, kā to mums sniegs paša otra pusīte. Cilvēks maldās dūksnājā, domādams — ja kāds viņu mīlēs, viņš būs laimīgs. Esam aizmirsuši bausli: mīli savu tuvāko kā SEVI pašu!
Mēs paskrienam garām sev, domājot, ka, mīlot otru, otrs mīlēs mani. Bet esam aizmirsuši mīlēt paši sevi. Un, ja nemīli sevi, kā mācēsi mīlēt otru? Tā arī dzīvojam — nemīlam ne sevi, ne to tuvāko.
Ja cilvēks cer, ka otrs viņu darīs laimīgu, viņš sāk domāt, kādam šim otrajam jābūt. Savā prātā izveido priekšstatu, ka tieši tāds un ne savādāks būs tas, ar kuru jutīsies laimīgs. Sāk pielāgot otru savām vēlmēm. Bet, paraugoties dziļāk, nākas atzīt — visas vēlmes rodas no bailēm.
— Kā tas izpaužas?
— Nu, kaut vai, reklāmu un masu mediju nohipnotizēts, cilvēks kā zombijs sāk ticēt tam, ka tieši tādam jāizskatās, tieši tā jāģērbjas, tieši tāda automašīna jāpērk, tieši tādas bankas pakalpojumi jāizmanto cilvēkam, ar kuru būšu laimīgs… Patiesībā priekšstati rodas bērnībā — neapzināti, mātes ietekmē.
— Vai tad cilvēku, kas sev tic, var ietekmēt kaut kāda reklāma un sabiedrības normas?
— Tur jau tā lieta, ka reklāmām un sabiedrības nepareizajiem priekšstatiem pakļaujas bailīgais. Kas ir brīvs savā izvēlē, to neaizrunās neviena lakstīgala. Ietekmēt var to, kurš nezina, kas viņam nepieciešams, jo dzīvo ilūzijā par laimi. Tāpēc ģimene ir kļuvusi par cilvēces stūrakmeni, jo cilvēks prasa no otra būt tādam, kādu viņš to grib redzēt.
"
Comments