Rīgas Domes amatpersonu domu gājiens ir tik triviāls, ka man pat nav prieks par savām gaišreģa spējām paredzēt Brīvības pieminekļa "remonta" teritorijas izplešanu līdz pašam "Laimas" pulkstenim. Smieklīgi bez gala, tā jau var aizvainot mūsu sabiedroto Juri Krūmu, šams vēl padomās, ka viņš nesvarīgāks par 16. martu... Ak, nē, priekš viņa takš iežogoja visu Vecrīgu. Tad jau viss kārtībā un šoreiz mūsu drošībnieki ir pat ļoti mēreni.

Turpinot vērīgi sekot Jūrmalgeitai, jāsaka, ka pasākums izvērties makten jautrs. Kur tie gadi, kopš netiek uzņemts politiskās satīras etalons - seriāls "Yes, Minister!" (vai tā turpinājums - "Yes, Prime Minister!"), bet mūsu politiskā elite parūpējas, lai mums nebūtu garlaicīgi un demonstrē, ka ne ar ko nav sliktāki par seru Hamfriju.
Atceros, ka man ļoti patika sērija "The Smoke Screen", droši vien paradoksālo tēlu dēļ. Ko vien vērts ir Sporta ministrs - mazs resns vīriņš, ar aizdusu un smēķētāja klepu no nepārtrauktās sava zārka naglošanas. Galu galā šis sporta ministrs kļūst par veselības ministru tādējādi situācijas absurdums sasniedz savu apogeju. Bet patiesībā viss loģiski - tā kā sportu sponsorē galvenokārt tabakas ražotāji, tad nav brīnums, ka sporta ministrs ir Britu Tabakas grupas lobija pārstāvis un arī veselības ministra amats ir viņam kā reizi piemērots - kur gan vēl labāk aizstāvēt savu darba devēju intereses?
Šlesera uzbrukumi LTV par iesaistīšanos priekšvēlēšanu cīņā, politiķu satraukums par "informācijas noplūdi", vienotība "ņēma un uzmeta" lingvistiskajā interpretācijā, ētikas un likuma normu vienādošana (sak, kamēr tiesa nav spriedusi par to vai likums ir pārkāpts, tikmēr arī ētikas normas nav pārkāptas) ir īsti Hamfrija garā ieturēta daiļrunība. Slaveno britu gan nav tik viegli pārspēt, bet vēl ir laiks mācīties. Visu sit pušu Miluša paskaidrojumi kādēļ viņš devis naudu Lasmanim:
"Lasmani es pazīstu vairāk nekā 10 gadus. Būdams LSDSP ģenerālsekretārs, viņš neskaitāmas reizes pie manis vērsās pēc finansiālas palīdzības. Diedelēja naudu. Vēlāk viņš pie manis nāca un teica, ka nav ko ēst. Nu, labi, es viņu sen zinu, kāpēc nepalīdzēt?"
Vispār jau visā šajā epopejā mani gandrīz nekas nepārsteidz, man nekādu ilūziju par to kā "taisa" politiku nav, mazliet tikai izbrīnīja politikas smagsvaru konspirācijas līmenis - sensitīvās informācijas nodšana kodētā veidā - "Ejam uz visu banku." un klusums kā atbilde. Patiešām, nav pārsteigums, ka uz brībām kājām palikuši tieši Šķēle un Šlesers. Te pat nav jāmeklē iemesls prokuratūras nespējā saukt pie atbildības lielās zivis, vienkārši, neko piesiet nevar. Vai tiesā par pierādījumu var kalpot: "Kurš tas ir?" "Es klusēju." "Sapratu, darbojies!". Slīpēti un nedaudz paranoiski.

P.S.
Neliels citāts no "Yes, Minister!" sērijas "The Moral Dimension":
Jim Hacker: "Are you saying that winking at corruption is government policy?"
Sir Humphrey: "No, no, Minister. It could never be government policy. That is unthinkable. Only government practice."