Šorīt trolejbusā redzēju kādu ļoti slavenu cilvēku. Es gan nezinu, kas viņš tāds bija, jo televizorā nebija redzēts, bet, bet spriežot pēc visām pazīmēm, noteikti liela sporta vai mūzikas zvaigzne. Nebija jābūt lielam Šerlokam Holmsam, lai nonāktu pie šāda secinājuma:
Šim cilvēkam mugurā bija T-krekls ar lielu uzrakstu "Nike".
Es varu iedomāties tikai divas situācijas, kad cilvēks varētu vilkt šādu kreklu:
    a) Viņam nav naudas, lai iegādātos apģērbu un viņš valkā jebko, ko var dabūt pa velti vai par ļoti lētu summu;
    b) Viņam par šāda krekla nēsāšanu maksā.
a variants atkrita, jo subjekta saulesbrilles un mobilais telefons liecināja, ka viņš nav mazturīgs, tātad atlika tikai b variants.
Kam maksā, lai viņi staigātu apkārt kā afišu stabi? Pareizi, zvaigznēm. Tātad, šis cilvēks ir slavenība. Neatbildēts paliek jautājums kādēļ es šo plaši pazīstamo personību nekad agrāk nebiju redzējis un ko viņš darīja trolejbusā...

Droši vien esat saskārušies ar Kristiānas Lapiņas rakstiem iekš Apollo.lv portāla. Man šie garadarbi ļoti patīk, tajos vienmēr manāma tāda naiva blondīnes vēlme paspīdēt ar savu izglītību un inteliģenci. Visādi gudri vārdi, tipa, silopsisms utml. Parasti sanāk ļoti smieklīgi, jo autores zināšanu līmenis nepavelk vairāk kā par "viduvēji", tas ir, iegūtās zināšanas praksē pielietot neprot. Parasti domas aiziet neceļos un augstās filosofiskās gudrības tiek samestas vienā maisā ar urbānajām leģendām, popsu un kurpju cenu svārstībām Rīgas modes veikalos.
Šodienas rakstā autore pārspēj pati sevi, jo ne tikai nodemonstrē nespēju praktiski pielietot izglītības procesā iegūtās zināšanas, bet arī šo zināšanu virspusību. Pseidointelektuāls virsraksts "Dadaisms politikā" piesaista kaut cik izglītota lasītāja uzmanību. Nesen "Republika.lv" redzēju vēl vienu līdzīgu intelektuālisma paraugdemonstrējumu: "Dziesmu svētki ir iekodēti mūsu gēnos". Man jau patīk, kad cilvēki grib paspīdēt ar inteliģenci. Parasti smieklīgi sanāk. Zinu pēc pieredzes.
Lai nu kā, bet sāku lasīt. Raksts ievadā autore izklāsta dadaisma būtību: "Pamatbūtība ir apmēram tāda, ka vizuāli fiksējamais rezultāts ir līdzīgs bērna radītam darbam." Wow, izrādās dadaisms = naivisms. Labi, ka sēdēju, toč būtu nokritis. Es gan mākslā galīgi neorientējos, bet to, ka dadaisms nav naivisms, to pat es zinu. Bet ar to Lapiņai vēl nepietiek, viņa turpina ar TP reklāmu analīzi: "Tomēr reklāma izskatās pēc dadaisma parauga." Kādēļ pēc dadaisma? Vai tādēļ, ka tā būtu anti-reklāma? Protests pret pastāvošajām reklāmas formām? Tādēļ, ka tā būtu absurda, nihilistiska, ciniska? Nē, Lapiņa šīs reklāmas sauc par dadaiskām, jo tās esot naivas. Tālāk lasīt neriskēju, nevar taču darbā visu laiku skaļi rēkt, cilvēki padomās, ka ass.lv lasu un nestrādāju.
Nabaga Lapiņai, viņai droši vien grūta dzīve ar tādu intelekta nastu.