Publiskā vēstule KNAB priekšniekam Aleksejam Loskutovam, SAB direktoram Jānim Kažociņam

Ar šo vēstuli izsaku savu dziļo sašutinājumu par faktu, ka manu telefonu nenoklausās Jūsu vadītās iestādes. Esmu dziļi apbēdināts un jūtos diskriminēts, ņemot vērā, ka Jūs noklausāties praktiski visu manu paziņu telefona sarunas. Piemēram, ir plaši zināms fakts, ka Aināra telefona sarunas tiek nepārtraukti noklausītas, tāpat mans labs draugs advokāts Andris nav atstāts bez Jūsu uzmanības, Šmita kunga (Saeimas priekšsēdētājas biedrs, nejaukt ar Bredu Pitu, kurš nesenā spiegu komēdijā tēloja aģentu Smitu) un Streipas kundzes telefonsarunas arī nav palikušas bez ievērības. Es saprotu, ka pašlaik netiek noklausītas Gulbja kunga sarunas, bet viņam vismaz ir bijusi tā laime kādreiz tikt noklausītam (vēl tajos laikos, kad viņš bija kaut kas un kādu interesēja) un tādēļ viņš var vismaz TV kameru priekšā pažēloties, bet man ir liegta pat tāda iespēja. Domājams tādas personas, kā Kalvīša kungs un Lemberga kungs arī var palepoties ar savu telefonsarunu noklausīšanos.

Kā redzams no augstākminētā, pašlaik telefonsarunu noklausīšanās ir modes lieta un varētu pat teikt - obligāts prestiža atribūts. Šajā sakarā arī mans protests - LR Satversmes 91. pants paredz cilvēka tiesību īstenošanu bez jebkādas diskriminācijas, domājams tas attiecas arī uz manām tiesībām tikt noklausītam. Lūdzu apdomājiet šo problēmu un atbildiet man likumā noteikto divu nedēļu laikā. Es ļoti ceru, ka drīzumā jūsu organizācijas sāks noklausīties arī manas telefonsarunas un man nebūs jāvēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (arī modīgs pasākums, starp citu) ar prasību pret Latvijas valsti par manu tiesību tapt noklausītam neievērošanu.

Ar cieņu,
soikins

Līdz šim biju domājis, ka kaut kādi on-line testiņi neko daudz vairāk par to, ko jau zinu man nepateiks. Piemēram, par manu ideoloģisko pārliecību neko jaunu neuzzināja, bet izrādās par filosofisko gan. Kā redzams pēc rezultātiem, esmu eksistenciālists, kas man pašam bija neviltots pārsteigums. Diezko labi filosofijā neorientējos un tādēļ iespējams mani uzskati nav labi noformējušies, bet man pašam likās, kas esmu drīzāk esenciālists. Sartrs un Nīče man īpaši nepatīk. No otras puses Šopenhauers un Heidegers... Eksistenciālisma kritiķi arī patīk - Markūze, Adorno... Daoisms arī itkā esenciāls... Bļin, kas es kaut kāds anti-semītisks žīds, vai?
( rezultāti )