Biju iegriezies stacijas laukuma grāmatnīcā "Polaris", kur novēroju interesantu dialogu.
Kāda dāma cītīgi pētīja plauktus, bet nespēja atrast viņu interesējošo grāmatu. Atsaucīga grāmatnīcas darbiniece pie dāmas vērsās ar piedāvājumu palīdzēt. Sekoja apmēram šāds dialogs (oriģinālā gan krieviski):
Pārdevēja: "Atvainojiet, kā es varētu Jums palīdzēt?"
Pircēja: "Vai Jums ir [autora vārds]?"
Pārdevēja, aizdomājas, pēc pāris sekundēm papurina galvu un ieinteresēti jautā:
"Par kādu tēmu ir grāmata."
Pircēja: "Nu, tā ir par ezoteriku, ma..."
Pārdevējas skatiens no izpalīdzīga pārtop "tukšā", acis novēršas no pircējas, ķermenis daļēji aizgriežas un seko atbilde, kurā pat kurlajam jaušama balss tonalitātes izmaiņa - izpalīdzīgā, plūstošā runa pārvēršas skaudrā, vārdus kā no automāta berošā:
"Nē. Ezoterikas mums nav."

Man jau sen patīk "Polaris" grāmatnīca. Es pat īsti nezināju kāpēc. Tagad saprotu un brīnos, kā nebiju to pamanījis agrāk. Grāmatas meklējot, nav rokas gar mēsliem jāsmērē.