02:13 amPirms pāris nedēļām nu jau trešo reizi pēdējo trīs gadu laikā mainīju dzīvesvietu - šoreiz esmu atpakaļ tur, kur ar vecākiem dzīvoju kopš 1998. gada. (Izņemot pēdējos divus gadus, protams.) Mums visiem šis ir lielu pārmaiņu laiks. Vecāki ir pārcēlušies 150 kilometrus uz austrumiem un rezidējas gleznainā miestā Latvijas likteņupes viņā krastā tepat Vidzemē. Es, savukārt, esmu palikusi ar ģimenes dzīvokļa nastu uz kakla. Ja par iepriekšējiem diviem mitekļiem jau no paša sākuma bija zināms, ka var neiespringt to uzturēšanā, tad tagad man ir dzīvoklis, ko nolaist nedrīkst. Vecāki latiņu, tā teikt, augstu pacēluši.
A ko es? Joprojām neesmu saņēmusies sākt kārtot savu istabu, kas šobrīd ir noliktava, nekas vairāk - tajā ir mantas, kas man vienmēr tur bijušas, ko vecāki ir atstājuši un ko pati esmu pārvedusi mājās pārvācoties abas reizes. Tikai šovakar es beidzot izšķiroju skapi. Milzīgs stūra drēbju rijējs monstrs, kas nav šķirots, well, nekad. Lieki piebilst, ka kaut kāda nebūt apjēga par to, ko pirkt un ko nē, man izveidojās tikai pēdējos gados, pirms tam es vai mamma mēdza man iegādāties visnotaļ, hmm, dīvaina paskata lietas. Bet ar visu to, šķirot jaunības lietas nav viegli tādam cilvēkam kā man, kas labāk nemetīs neko ārā, bet atstās - vai nu kādeiz bija mīļākais krekliņš, vai nu mamma pirka/šuva, vai arī vienkārši kādreiz var noderēt. Nošķiroju ceturto daļu drēbju, kas man jau šķiet daudz. Pirmajai reizei pietiks. Kad būšu tikusi galā ar grūtāko - visas pārējās mantas, kas laika gaitā tikai grūstas un grūstas skapjos - būšu tiktāl norūdījusies, ka varbūt atlasīšu vēl ko nost... Taču tas nebūs šovakar. Šovakar izgāju gana daudz atmiņām cauri. Un vispār, kā lai saņemas izmest/atdot bērnības lietas?  |
What does not kill you, makes you stronger.
August 18th, 2012
03:32 amLai beigtu vakaru un līstu zem segas blakus mīļotajam uz pozitīvas nots, vēl mazliet papriecāšos, ka šodien viņš no darba atnāca mājās ar puķīti. Vienkārši tāpat. :) |
Powered by Sviesta Ciba