Izlasīju K vēstuli, pasmaidīju, sāku domāt, ko atbildēt... un tad man pieleca, kas tur rakstīts. Jo vēstule bija aicinājums tiešā tekstā uz randiņu. Tagad vēl tikai jautājums, vai tas bija nopietni domāts, jo rakstīts piecos no rīta.
Bet divos naktī zvanīja džeks no trešdienas krekliem. Teica, ka esmu viņam tik foršu buču iedevusi, ka viņš nav spējis aizmirst. Aicina uz filmu un tēju. Situācijas kōmiskumam - tobrīd mēģināju aizmigt viena tāda gultā. Arī šīs trešdienas krekli, arī filma un arī tēja. Kā tad.
Un tad vēl pavisam sen aizmirstais Ginekolōgs vakarā ir uzrakstījis, jautājis, vai neesmu pārdomājusi un negribu vēl kādreiz alu iedzert.
Tak vēl taču aizvakar Egīls - arī no krekliem - būtu atbraucis, ja vien būtu paaicinājusi viņu.
Tāda aktivitāte vispār no džeku puses, taču šī nakts ir pagalam mani izārstējusi no attiecību atkarības. Tad jau man labāk šādi patīk. Iet uz krekliem, izklaidēties, flirtēt, bet neko vairāk, pat ne tikšanās. Un naktīs mierīgi&ērti vienai iemigt. Un nebūt nevienam neko parādā, nedarīt neko pienākuma pēc. Attiecības? Tikai tad, ja nejutīšos piespiesta. Respektīvi, ja tās ir man pa prātam.
Eh, bet šis vakars... cik jautri sākās, tik stulbi izvērtās.
( Jautrība šeit )
Jauku jums sestdienu, karoč!