What does not kill you, makes you stronger.

 Hi hi, ar visu to, ka mamma pa šiem gadiem sapirkusies visādus krutos traukus, ierīces `n stuff, viņa ir pamatīgi atsvešinājusies no standarta kulinārijas. Pie tā, ka mūsmājās ēdieni parasti ir interesanti, bet reizēm, būšu godīga, pamatīgs fail, jo nu gluži pavāra talanta/izjūtas viņai nav, esmu jau pieradusi. Bet šovakar viņa mani pārsteidza ar nemācēšanu uztaisīt vareņikus ar mellenēm. Pirmkārt, ielika tikai mellenes bez cukura, otrkārt, tās pašas mellenes bija salikusi divtik tik daudz, cik būtu normāli, un, treškārt, vārīja saldā ūdenī. Njā, toties es pat zināju, kā viss pareizi jādara. Kādreiz, kad biju maziņa un atpūtāmies Usmā, taisīju melleņu vareņikus kopā ar kādu sievieti, kas laikam blakusmājiņā atpūtās vai vienkārši bija mammas paziņa. No tās reizes es zinu, kā šī lieta jādara, un vispār tā ir viena no retajām [tiešām retajām, jo es ļoti maz ko atceros] atmiņām, kas man ir pirms padsmit gadu vecuma. Dīvaini, ka tā.

 Nav ko darīt. Varētu lēnām iet dušā un sākt taisīties vakara pasākumam - mazās pamatskolas [manā gadījumā, 3.-6. klase] Latvijā esošo un tiekošo klasesbiedru tikšanās. Mazliet nepatīkama nojauta, ka neies izcili jautri, jo tur man patiešām nebūs neviena, ar ko turēties kopā. Tā laika labākā draudzene, kā rādās, nebūs, bet, arī ja būtu, tas neko daudz nedotu, jo tur kontakts sen jau kā pazudis. Jūtu, ka daudz smēķēšu, tad vismaz atrašanās vienai neizskatās tik traģiska. :D Vēl, protams, mierina doma, ka braucu ar auto, respektīvi, jebkurā brīdī varu tīties prom... Kad apniks mana asocialitāte.