What does not kill you, makes you stronger.

 Tātad, aizgāju, pasēdēju, pagaidīju, kamēr cilvēki saradīsies. Uznāca kaut kāda tizluma sajūta, ka dejot nemaz vairs negribējās. Pulkstenis mazliet pirms pusnakts, saģērbjos un eju prom. Izeju laukā, skatos, kaut kāda pazīstama seja... bijušais klasesbiedrs [vidusskolas], kā izrādījās. Skolas laikā es ar viņu runāju laikam labi ja reizi dažos mēnešos, un i to minimāli. Tagad papļāpājām mazliet, paskaidroju, kāpēc eju prom un viņš, maita, mani pierunāja iet atpakaļ, jo viņš ar vēl citiem džekiem uzstājās šovakar. [Nē, ne striptīzs, bet ielu vingrotāji. :P] Vpročem, dabūja viņš mani iekšā un aizgāja gatavoties. Un te sākas daļa, kāpēc es viņu morāli lamāju par to, ka viņš pierunāja mani atgriezties - cik ilgi būs jāgaida, jau viņš nepateica. Dabūju vairāk kā stundu mīņāties/stāvēt nomaļus, bļe, jo dejot joprojām negribējās un kompānijas arī nebija. Bet nu jā, sagaidīju, ievērtēju un pēc tam gan izteicu atzinumu un atvadījos, ko šoreiz viņš darīt atļāva, jo viņiem bija jāpaliek tur. Tāds, lūk, negaidīts pavērsieniņš...

 Morāle: nekad nenorakstiet vakaru kā beigušos, pirms neesat ielīduši[/-as] gultā. Es tā izdarīju, kad pirmoreiz gāju prom no Tōnusa, jo iedomāties, ka vēl kaut kas varētu notikt, es nevarēju. Naivi, ha.

 Vēl offtopikā es gribu pateikt, cik ļoti man patīk naktīs iet mājās no kluba. Tukšums, klusums, miers, svaigs gaiss, papēdīšu klaboņa... Tam visam piemīt kaut kāds šarms. Iešanu naktī pa pilsētu es vienmēr izbaudu [ja vien tā nav kāda tumša nomale].