What does not kill you, makes you stronger.

     Gribu nogriezt un izbalināt matus. Es to nedarīšu, jo bail sačakarēt matus, kā arī tāpēc, ka man patīk, kā tie izskatās šobrīd, bet gribu tik un tā.

     Joprojām esmu nomodā. Uztaisīju nelielas vakariņas, atgriezos istabā un sapratu, ka gulēt vēl nepavisam negribas. Gribu zīmēt, bet sižetu galvā nav. Vakar mēģināju rakstīt, bet arī tas pats - nesanāk. Tāpēc šoreiz es darīju ko citu: pārlasīju to visu atklājušo čatu novembra beigās ar Māri. Lēnām, kārtīgi un analītiski. Un tas izrādījās tā vērts. Iepriekš kaut kā bija sanācis palaist garām vienu ļoti svarīgu daļu kādā postā visu atzīšanos karstumā. Lūk, ko.. "(..) vai tomeer visa vainaaa bija tas ka es uz aizdomu pamata domaaju, ka esmu k-kaads nezin kurais" Respektīvi, es biju palaidusi garām faktu, ka viņš reāli pieļauj varbūtību, ka visu sačakarēja tās fakinās fantāzijas un nespēja pajautāt. Ka visu sačakarēja viņš. Pārējā čatā praktiski visu laiku ir pretējais - ka es vainīga, jo neko saprast nevarēja un tamlīdzīgi. Bet nē, viņš tomēr apzinās.
     Gribu viņu satikt. Principā, man vajag viņu satikt. Tikai nevaru izdomāt, kā lai to dabū gatavu. Ir viens jautājums, un man bail, ka, ja tuvākajā laikā neko neizdomāšu, tas tiks uzdots skapī. Nebaidos no jautājuma, baidos no skapja. Šī nu ir tā reize, kad jārunā būtu dzīvajā. Pat ja tas nozīmē [kā tikko iedomājos] sarunu Torņakalnā/ceļā. Jā, visticamāk tā arī būs jādara. Whatever.