What does not kill you, makes you stronger.

     Gāju uz vilcienu viena pati [jo viņam draudzenei drīz vajadzēja būt mājās, negribējās riskēt], smaidīju un pa ilgiem, ļoti, ļoti ilgiem laikiem nejutu skaudību pret pārīšiem. Ziniet, to apzināties bija sasodīti dīvaini. Laikam laimes hormōns vēl nebija pilnībā no sistēmas izgājis.

     Kā ieskatos spogulī, tā galvā sāk grozīties jautājums, no kurienes rodas gļuks, ka mani mati ir palikuši rudāki...

     Bet vispār šorīt šokā atklāju, ka ir 17. datums. Nākamās nedēļas sākumā būs oi-cik-daudz visa kā jādara. Galvenais tiešām saņemties. Iepirku šodien dažus nocenotos žurnālus, tagad vairs nevarēšu aizbildināties, ka nevaru sākt taisīt kolāžu neverbālajai komunikācijai. Smieklīgi, darāmo darbu skaits kaut kur zem desmit, bet es neko nedaru, jo, redz, kolāžai materiālu nav. Jebkurš iemesls noder, kad jāvelk lietas garumā.
     Negribas lēkt atpakaļ tajā ārprāta straumē, ko sauc par mācībām. Brīvlaiks ir [bija] pārāk labs un piepildīts.

     Aizsūtīju vakar 1188 sms ar jautājumu, kas ir denunciācija. Braucu vilcienā, zvanīt tētim negribējās, kredīts tāpat atliku likām... Nu tad, lūk, atbilde no 1188: "Denunciācija - darbība, process - denunciēt; ziņojums ar denuncējošu saturu". Super izskaidroja, ne? Labi, ka vismaz iekavās pierakstīja, ka "tautā to sauc par nodevību". Vismaz kaut kāda cilvēcība.