12:18 am - Pusstundas attālumā.Šīs attiecības pozitīvi mani ietekmē. Papildus visam tam, kas parasti ir pluss, ideāli ir tas, ka tagad es vismaz reizi dažās dienās braucu padsmit kilometrus ar riteni. Tb, ja agrāk bija tā, ka "varētu aiziet ar riteni izbraukt.. ai, besis", tad tagad ir pazudusi problēma ar saņemšanos tiešām iet braukt. Perfekti - i sportiņš, i svaigs gaiss, i tikšanās. Pat negribas, lai viņš braukā uz pilsētu, jo patīk tas, ka atsāku sportot kaut cik. Murr, un viņš ir tiešām foršs. ^^Ps. Heh, tas jau nekas, ka šovakar braucu pēc puspudeles vīna izdzeršanas... :D Dīvaini - ar braukšanu tikpat kā problēmu nebija, a vot galā to, ka gluži skaidrā neesmu, viņš gan ātri uzķēra. :D |
What does not kill you, makes you stronger.
July 28th, 2009
04:06 amNovilku šovakar A-Ha diskogrāfiju un sāku domāt par mūziku, ko klausos. Pareizāk sakot, wnk atsaucu atmiņā pēdējā laika tendences mūzikas jomā. Redz, ja pēc šķiršanās līdz pat Jāņiem man absolūtā topā bija sievietes - Avrila, Cascada, Miley Cyrus, The bird and the bee arīdzan -, tad tagad es to vairs nevaru fiziski izturēt. No pleijera ir pazudušas gan Avrilas, gan Cascadas diskogrāfijas, nu nespēju es vairs neko tādu klausīties. Tagad man ir vīrieši. :D Red hot chilli, Reamonn, Plain white t's, Robijs un vēl, un vēl viskaut kas, un kopš šīvakara arī A-Ha. Nomierina kaut kā. Sajūta tāda, ka šitās dziesmas, tādas mierīgas, skanīgas, kaut kādā ziņā reāli ir vienīgais, ko spēju uztvert nesaspringstot. Shuffle visai mūzikai vairs neriskēju slēgt, ja nu patrāpās kāda ne-vīriešu dziesma, uzreiz novaibstos un slēdzu pāri.Ak, un vēl kas. Ziniet, ir tāda sajūta, kad skaties uz cilvēku, ko pazīsti jau labu laiku, bieži esi kopā 'n stuff - tāda pierasta sajūta. Paskaties un kaut kā defaultā viss liekas bezgala ierasts. Kad ar jauniem cilvēkiem iepazīstas un sāk pavadīt laiku vairāk kopā, ir vēl zināma svešuma piegarša, sakoties uz to cilvēku. Nu neierasts, vēl nav vizuāli ierindots kategōrijā pie tuvajiem. Tas tagadējais viennozīmīgi man vēl nav tik labi pazīstams, so, lōģiski, ka ir mazliet svešādi skatīties un ar katru reizi iegaumēt arvien vairāk, ka šams ir mans. Bet stāsts nav par to. Šovakar kad gājām dīķim apkārt, pagriezu galvu uz viņa pusi vienubrīd, un.. tāda totāla sajūta, ka šitais cilvēks ir pazīstams. Tuvs. Savējais. It kā es būtu paskatījusies nevis uz džeku, ko iepazinu un sāku satikt pavisam nesen, bet gan uz kādu no tuvākajiem draugiem. Vienu brīdi, kādu sekundi viss ķermenis piepildījās ar ..hm.. tā kā siltu un pārliecinošu sajūtu. Nezinu, kā lai to pasaka, bet sajūta nebijusi un ideāla. Un tur nebija vīns pie vainas. Pēc tam viss pa vecam, bet tas brīdis.. bija tiešām patīkams. |
Powered by Sviesta Ciba