| dažreiz mēs jūtamies vientuļi dienās, kad mums ir vislabāk... |
Jan. 14th, 2009|10:42 pm |
- parunājies ar mani, lūdzu..
- man nav laika.
- bet tās taču ir tikai mācības. vai tu neredzi, ka man ir slikti?
- slikti? iedzer tableti un ej gulēt. kas tev sāp?
- dvēsele.
- atkal? izbeidz šīs muļķības.. tava dvēsele sāp tev galvā..
- bet man IR slikti.
- kāpēc?
- tāpat vien - bez iemesla.
- pf.
- vai tad man nevar būt vnk slikti?
- nē, nu var, protams. vnk baigi grūti ar tevi sanāk.
- a tu neņem visu pa pilnu. vnk parunājies ar mani.
- nu labi. [un viņa nolika malā grāmatu]
[un iestājās klusums]
- nu? tad mēs runāsimies vai nē?
- runāsimies. pastāsti kko..
- sūper, pati gribēji runāties un klusē.
- kad cilvēkiem ir slikti, viņiem nepatīk runāt. turklāt es šodien jau esmu pietiekami daudz pateikusi.
- nū, labi, lai ko tu ar to arī domātu. un ko tev pastāstīt?
- man ir vnlg. es gribu tikai redzēt prieku tavās acīs, dzirdēt tavas balss dzīvīgumu un izjust to milzīgo enerģiju, kas parasti nāk no tevis..
- āhā, gribi izsūkt manas spēkus. es vnm zināju, ka esi vampīrs.
- tik pat labi kā to, ka man garšo ķiploki.
- tur tev ir taisnība.
- nu es taču sevi pazīstu. [viegls smaids beidzot skāra arī viņas lūpas]
- hm. es taču nezinu, ko tev stāstīt. moš man tev kko palasīt.
- jā, tas būtu ļoti jauki.
- būvmateriālu vēsturi?
- oi, labāk nē, tas būtu PĀRĀK jauki. palasi man, lūdzu, mazo princi..
- nu labi. tev viņš vēljoprojām tai pašā plauktā stāv?
- ugu. padosi man sedziņu?
- lūdzu.
- paldies.
- nu tad es sāku: "antuāns de sent-ekziperī. mazais princis. leonam vertam. Man jālūdz piedošana bērniem, ka šo grāmatu esmu veltījis pieaugušajam..." |
|