| silent hill |
Jan. 21st, 2012|11:28 pm |
mēs skaļi ejam pa kraukšķīgu sniegu. tā virskārta, no rīta bišku pakususi, atkal ir sasalusi un uzlikusi pūkainajam baltumam plānus ledusvākus.
un pat viņa mazais svars trauslajai leduskārtai ir par lielu, un katrs solis nozīmē iegrimšanu dziļajā sniegā.. bet tad viņš uziet taciņu un skrien man pa priekšu.
es atstājos un ievelku savās plaušās ziemīgo skābekli. ir absolūts klusums.. es skatos uz tumšajām priežu galotnēm, uz kuru fona sāk krist knapi saskatāmas sniegpārsliņas. un ir TĀDS neaprakstāms miers.
mini-sniegpārslas piezemējas uz manām melnajām piedurknēm un es mēģinu saskatīt sīkākās detaļas - lai ieslīgtu bezgalīgajā fraktāļu realitātē..
un man sanāk.. |
|