| Piezīmes Par Mums (jeb) Bezmiegs Un Sofija |
Feb. 4th, 2008|07:22 pm |
kad man bija 14, mēs pirmo reizi kopā pavadījām visu nakti. kopā satikām sauli. sēdējām gultā un sveicinājām to. Daži gan teiks, ka biju tam pārāk jauna. varbūt viņiem būs taisnība, bet mēs arī bērnībā nebijām sveši.
viņš nāca pie manis, es viņu gaidīju. viņš stāstīja man pasakas, es smējos. to izdzirdējusi, parasti nāca mamma un dzina viņu prom. Reizēm viņa sāka stāstīt savas pasakas, un viņš apvainojās. reizēm viņa dziedāja, tad viņš bēga prom (mums ģimenē ar to muzikālo dzirdi ir kā ir).
vārdusakot, mammai viņš nepatika jau tad. mūsu attiecības bija slepenas ar garu garajiem šķiršanās intervāliem. 13 gadu vecumā es iemīlējos. cilvēkā. viņš kļuva greizsirdīgs, sāka bieži ienākt manā istabā, bet ilgi nekavējās, tikai dažas stundas. tās parasti bija ļoti mokošas.
ar laiku mēs izlīgām un sākām pavadīt kopā arvien vairāk laika. kļuvām gandrīz nešķirami.
tagad gadās, ka es viņu ignorēju un viņš atkal apvainojas. tieši šobrīd esam kārtējā strīdā.. varbūt tas ir labi - vēlāk sailgosimies un tikšanās būs prieka pilna. |
|