| es nemāku lūgties [jasmīns] |
Dec. 23rd, 2010|04:07 pm |
let's hope i won't end up in a hospital ar savu pseido frontītu.. [vai arī īsto frontītu, kurš šodien nav vairs uzpūties, bet vnlg nāvīgi sāp un noliekties es arī joprojām nevaru..] vai arī if i do.. tad ļauj man kādu nedēļu vēl izturēt šīs mokas. tikai nedēļu.. plīz, dear god.. or jesus.. or whoever you are - who gave me this thing.
p.s. nosauktu vnk par jasmīnu, bet dažreiz saprotu, ka sakses pasakas visiem nav tik ļoti galvā kā man, bet man jasmīns viens milzīgs als un rems [žalūzijas un luminiscences]:
'Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.
- Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, - viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.
Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltaindzeltenus, viņa iemīļotās Saules matu krāsā.
- Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? - mākslinieks atgrūda Jasmīnu.
- Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, - Jasmīns aizvainoti atbildēja.
- Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, - mākslinieks viņu pamācīja, - Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl mani krietni palūgsies.
- Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšos!
Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. [...] Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.
- Nu, brāl, kā tad būs? - viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. - Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu pazemīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.
- Es nelūgšos, - Jasmīns spītīgi atbildēja.
- Kā tad tā? Vai tu nezini, ka lepns nabags ir dievam pretinieks? - mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. - Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.
- Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, - Jasmīns lepni atteica.
Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas un sāka kliegt:
- Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Paliec tāds pats balts mūžu mūžos!
Tāds viņš arī palika - baltais, trauslais Jasmīns. Mēģini viņu liekt, - lūzīs...'
/Anna Sakse "Pasakas par ziediem" - "Jasmīns"/ |
|